Visus Liepājas spēlēs redzētos plusus neuzskaitīšu, taču uz dažiem ir vērts akcentēt uzmanību.
Pirmkārt, uz čempionāta sākumu komanda sasniegusi pieklājīgu kondīciju, ko apliecināja gan agresīvā aizsardzība gandrīz visu 120 nospēlēto minūšu garumā, gan brīžiem pat spožā savstarpējā saskaņa, gan tāds «termometrs» kā soda metienu precizitāte.
Otrkārt, stabilo līderu lokam pievienojusies centra spēlētāja Zane Tamane, kurai gads Krievijas superlīgā gājis labumā. Viņas veiksmes pretinieču groza tuvumā darīja stabilāku visu komandas uzbrukumu, kas vairs nav tik ļoti atkarīgs no snaiperu precizitātes.
Treškārt, «otrā plāna aktrises» spērušas soli uz priekšu gan meistarībā, gan pārliecībā. Ne vienmēr tas izpaudās spēles statistikā (īpaši gūto punktu ailē). Taču šīs tēzes pareizību apstiprina fakts, ka masveidīgās spēlētāju maiņas komandas spēli parasti ietekmēja pozitīvā virzienā. Tieši komandas spēks rada labu fonu, uz kura iemirdzēties individuālajām zvaigznēm, un palīdzēja tad, kad spēki sāka izsīkt.
Augot «nokosto» sāncenšu skaitam, protams, aug arī līdzjutēju un žurnālistu apetīte. Ne velti preses konferencē jau pēc otrās spēles izskanēja jautājums par zelta cerībām, uz kuru A.Zvirgzdiņš atbildēja vienīgajā iespējamā veidā: proti, ka komanda koncentrēsies nākamajai spēlei, nevis abstraktai sapņošanai.
Pie šīs apņēmības nav daudz ko piebilst. Skaidrs, ka Latvijai ir komanda, kurai pa spēkam sasniegt neatkarības gados vēl nepiedzīvotus augstumus. Taču ar katru spēli pretinieces kļūs stiprākas, un perfektu partiju Rīgā izspēlēt būs grūtāk nekā Liepājā. Jācer, no Kurzemes metropoles uz galvaspilsētu tiks paņemts līdzi gan uztvertais spēles pavediens, gan liepājnieku nodrošinātā iedvesmojošā gaisotne, kas grūtākajos brīžos darbojās kā sestais un pat septītais spēlētājs laukumā.