Tuvākajās dienās mēs neizbēgami dzirdēsim daudz pretrunīgu viedokļu par Liepājas metalurgu (LM). Proti, līdz nākamajai pirmdienai jābūt skaidrībai, ko iesaistītās puses domā par tiesiskās aizsardzības procesa plānu uzņēmumam, nākamās nedēļas sākumā gaidāma uzņēmuma padomes sēde, valsts pārskaitīs LM vietā vairākus desmitus miljonu uz saulaino Itāliju u. c.
Nervozitāti rada tas, ka, lai gan publiskajā telpā pa pilnam skaļu virsrakstu, spēku samērs uzņēmumā un ap to faktiski nav mainījies. Citiem vārdiem sakot, LM līdzšinējie akcionāri ar savu savstarpējo nepatiku joprojām pilnā krāšņumā un reāli var ietekmēt uzņēmumu (tas, ka dažiem kungiem liegts ieņemt amatus uzņēmumā, neko nemaina). Bažas ir par to, ka kādam no akcionāriem, redzot, ka process nevirzās tam vēlamā virzienā, var, kā saka, neizturēt nervi un tas var, atvainojos, «nomenedžēt» uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu. Tradicionāli to dara kāds pacietību zaudējis kreditors, bet to var veikt arī konkrētā uzņēmuma vadība, ja tai ir pamats domāt, ka spēs maksātnespējas procesu ar tai draudzīgu maksātnespējas administratoru starpniecību «sakārtot». LM specifika ir tāda, ka uzņēmuma akcionāri ir savstarpēji karojoši - attiecīgi, ja viena no nometnēm veic šādu vingrinājumu, otra var izlemt, ka tai arī vairs nav ko zaudēt... Un tad LM piedzīvos tos pašus skatus, ko savulaik izbaudīja dažs labs uzņēmums Ventspilī, - kaut kādi bruņoti vīrišķi, savstarpējas atcelšanas, iecelšanas amatos utt.
Īsi sakot, valstij kā iesaistītajai pusei šāds pavērsiens galīgi nav vajadzīgs. Valsts interesēs ir jēdzīgs tiesiskās aizsardzības process (TAP). Ja TAP izpildāma plāna izstrādei nepieciešams vēl mēnesis (juridiski šāds pagarinājums ir iespējams), tad tas tā arī jādara. Protams, var teikt, ka situācija ap LM ir tik, delikāti izsakoties, sūra, ka kavēties nevar. Tomēr divi aspekti mudina teikt, ka nav jārīkojas pa galvu, pa kaklu. Pirmkārt, metalurģijā pašlaik vispār nav labākie laiki, attiecīgi potenciālajiem investoriem ir no kā izvēlēties, un viņi objektīvi nesteidzas. Otrkārt, starp kreditoriem ir ne tikai valsts, bet arī mūsu enerģētikas koncerni, kuri ir pārāk daudz investējuši šī metalurģijas uzņēmuma attīstībai nepieciešamajā infrastruktūrā, lai varētu mierīgi noraudzīties, kā šāds liels klients aiziet pa skuju taku. Citiem vārdiem sakot, aktuālākais jautājums uzņēmuma ikdienas funkcionēšanā ir zināmas naudas summas savākšana, lai arī augustā varētu izmaksāt kaut minimālo algu piespiedu brīvdienās palaistajiem LM darbiniekiem (neoficiāla informācija liecina, ka pašam uzņēmumam šim mērķim līdzekļu vairs nav).
Neapšaubāmi konfliktējošie akcionāri mēģinās izmantot politiķu bailes no t. s. sliktajām ziņām (nākamais - Saeimas vēlēšanu gads), lai mēģinātu kreditoru klubu un valdību nosvērt kāda tieši sev izdevīga risinājuma virzienā. Ja ņem vērā, ka LM kā ražotne jau ir piedzīvojusi krīzes posmus, ka tai joprojām ir potenciāls, ļoti svarīgi būtu kreditoriem un koalīcijai saglabāt vēsu prātu. Jo laukā, kur rokas, kājas un smagāki priekšmeti iet pa gaisu, nenāks neviens nopietns investors.