«Es uzskatu, ka lielākā daļa inku svētvietu par tādām vēl nav atzītas,» sarunā ar žurnāla National Geographic reportieri Milānas Politehniskā institūta astrofiziķis Džūlio Magli uzsvēra, ka mūsdienu pagātnes pētniekiem neesot ne jausmas, ko patiesībā nozīmē seno civilizāciju simboli.
Neizzinātā pasaule
Uz klints kraujas divarpus tūkstošu kilometru virs jūras līmeņa uzbūvētais Maču Pikču pēc spāņu konkistadoru iebrukuma Dienvidamerikā tika pamests un aizmirsts. Pasaule par to uzzināja vien 1911.gadā, kad amerikāņu pētnieks Haiarams Bingems, meklējot citu indiāņu apmetni, uzgāja krietni aizaugušās drupas.
Lai arī mūsdienās Maču Pikču ir ļoti populārs tūristu apskates objekts un arheologi to izložņājuši krustām šķērsām, neviens joprojām nespēj simtprocentīgi pateikt, kādiem nolūkiem tika celta iespaidīgā būve. Tas dod pamatu visdažādākajiem minējumiem un baumām.
Dž.Magli izkalkulējis, ka Maču Pikču būvēts kā svētceļojumu galamērķis un savulaik piesaistījis inkus gluži kā Vatikāns kristiešus un Meka musulmaņus. Turklāt šī celtne esot būvēta pēc kādas mītiskas vietas līdzības, lai indiāņi simboliski izdzīvotu savu senču kādreiz veikto tautas vēsturē ārkārtīgi nozīmīgo ceļojumu.
Saskaņā ar inku mitoloģiju pirmie šīs civilizācijas pārstāvji cēlušies Saules salā, kas atrodas ļoti zīmīgā vietā - Titikakas ezerā augstu kalnos. No turienes inki devušies mokošā ceļā pa pazemi un iznākuši virszemē netālu no vietas, kur vēlāk uzbūvēja savu galvaspilsētu Kusko. Pēc tam civilizācijas pamatlicēji esot devušies uz netālo kalnu, kur viens no viņiem pārakmeņojies un kļuvis par nozīmīgu svētvietu nākamajām paaudzēm.
Itāļu astrofiziķis apgalvo, ka Maču Pikču uzbūvē esot iekļauti svarīgi elementi no inku ceļojuma. Piemēram, nekārtīga akmeņu kaudze simbolizējot pazemes eju, pa kuru gājuši pirmie inki. «Ar šo nekārtību tika saistīta Pača Mama jeb Māte Zeme,» apgalvo Dž.Magli. Savukārt laukums Maču Pikču vidū simbolizējot vietu, kur inki iznākuši virszemē, bet akmens piramīda - indiāņa, kurš pārakmeņojās, svētvietu kalnā.
Pa senču takām
Tūristi Maču Pikču parasti ieiet caur vārtiem kompleksa Dienvidaustrumu pusē, un eja viņus aizved uz ziemeļaustrumiem. Dž.Magli uzsver, ka tā nav nejaušība. Savā pētījumā, kas publicēts interneta mājaslapā arXiv.org, viņš raksta, ka tieši šādā virzienā inku valsti šķērsojusi saule. Tā bijusi caurmēra trajektorija, ņemot vērā izmaiņas visa gada laikā.
Šādā virzienā mītiskajā ceļojumā arī devušies senie inki. Viņi sekojuši saulei, ko pielūguši kā dievību, apgalvo itāļu pētnieks. Viņš pieļauj, ka Maču Pikču būvēta kā Saules salas kopija, jo oriģinālajai izcelšanās vietai visi indiāņi dažādu iemeslu dēļ neesot varējuši piekļūt. Iespējams, tas bija saistīts ar fiziskiem šķēršļiem, piemēram, visi nespēja pārvarēt ūdeni vai visiem nepietika vieta uz salas. Nav izslēgts, ka ierobežojumus noteikuši paši vadoņi, saglabājot noslēpumainību un misticisma piegaršu.
«Cik mums zināms, svētceļojums uz Saules salu bija pieejams visiem, taču ne visus ielaida pašā galvenajā svētnīcā. Iespējams, tā notika arī Maču Pikču,» saka Dž. Magli.
Jeila universitātes arheologs Ričards Burgers par šīs teorijas atbilstību patiesībai nav īsti pārliecināts. «Magli liek uzsvaru uz ēku saistību ar norisēm debesīs. Tomēr šie argumenti neapgāž pieņēmumu, ka Maču Pikču bija karaļa tropu patvērums, gluži tāpat kā reliģiska satura mākslas un arhitektūras esamība Versaļā neapgāž faktu, ka tā bija karaļa pils,» amerikāņu zinātnieks žurnālam National Geographic atklāj, ka itālieša versija uz viņu nav atstājusi iespaidu.
Pērnā gada nogalē arheologi paziņoja, ka karalisko ģimeni Maču Pikču apkalpojuši īpaši apmācīti sulaiņi, kas tika iesaukti no visas inku impērijas. Kalpotāju skeletu analīzes apliecināja, ka tie nākuši gan no kalnu rajoniem pie pašas Bolīvijas robežas, gan no okeāna piekrastes. Viņi iesaukti dienestā uz mūžu, un valdnieka aicinājumu neesot bijis viegli noraidīt.