(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Kad caur ķēķa durvīm iegāju koridorī, tur mani sagaidīja jaunā policistu formā ģērbies nepazīstams virsnieks un divi krievu zaldāti. Caur vaļējām guļamistabas durvīm redzēju, ka bija piecēlušies pārbiedētie bērni un māsa un sāka ģērbties. Policijas virsnieks teica - mēs zinām, ka esat godīgs un lojāls cilvēks, bet valstī apstākļi pašreiz ir tādi, ka jūs ar visu ģimeni tiekat pārsūtīts uz citu apvidu tanī pašā darbā. Jautāju: «Uz Sibīriju?» Viņš: «Kāpēc, varbūt uz Kaukāzu.» Tam gan neticēju, bet, redzot, ka arī ģimenei draud nezināms liktenis, biju šokēts un pilnīgi padevos liktenim. Bez policista apcietināšanā piedalījās arī vietējais aktīvists Smalkais, kuram savā laikā devu rekomendāciju iestājai aizsargos, ko gan viņš nepaspēja izmantot, un aptiekāres vīrs Daukste, kas teica, lai ņemot līdz vairāk taukvielu, bet policists - vērtslietas. Atprasīja ieročus, man kā mežzinim bija legāla atļauja uz medību bisi un revolveri, ko nodevu pilnā kārtībā. Arestēšanas protokolā «džentlmeņi» gan bija ierakstījuši, ka atraduši un atņēmuši, ne vārda, ka tie bijuši legāli. Iesviedu maisā pāris uzvalku un dažus veļas gabalus, maizes kukuli un ķimbuli gaļas un no kases paņēmu 5000 rubļus. Tad Daukste pateica, ka bērni un māsa pagaidām varot palikt un tie pēc tam uz pašu vēlēšanos varēšot aizbraukt. Par savu likteni biju vienaldzīgs, priecājos, ka māsa un bērni tiek atstāti.
Tad visi mani pavadīja uz pagasta māju, kur bija viena istaba policijai. Tur jau bija daži cilvēki, man par brīnumu, vecīši un sievietes. Par durvju sargu ar šauteni bija pielikts kurpnieks Lauva, arī mani nodeva viņa rīcībā. Mani izejas zābaki bija nodoti viņam remontēšanai. Būtu varējis viņu viegli atbruņot un aizbēgt, bet baidījos par ģimeni, tāpēc ar mierīgu sirdi likos tieši uz grīdas gulēt un aizmigu dziļā miegā, jo nebiju gulējis vairāk kā 24 stundas. Pēc dažām stundām atveda vēl kādus 20 cilvēkus, pāris vecāka gadagājuma aizsargus, dažas sievietes ar bērniem un bijušo Latvijas aizsardžu priekšnieci Lidiju Torgāni un viņas tēvu un māti. Tur vēl bija partijas laiku pagasta vecākais Ābols, bet, man par brīnumu, neviens no tiem aizsargiem, kas piedalījās 15. maija apvērsumā un sociālistu aizturēšanā, arī tie aizsargi, kam asinīs bija iezīdies naids pret komunistiem, bet saņemti ciet samērā miermīlīgi cilvēki, no kuriem režīmam pavisam nebūtu ko baidīties. Daukste man parādīja manu lietu, un tur, gods kam gods pienākas, nebija nevienas sūdzības no vietējiem, tikai noraksts no aizsargu anketas. Mūs visus ar mantiņām iesēdināja smagajā mašīnā, kuru pavadīja krievu kareivji. Viņi bija ļoti laipni jauni zēni un tiem, kas nevarēja iekāpt, palīdzēja. Tanī dienā Madonā bija tirgus, un, braucot pa ceļu, satikām zemniekus, kas bija braukuši uz tirgu. Tie pārbijušies steidzās uz mājām, jo arī viņi nevarēja būt pārliecināti, kas tos sagaida. Madonā uz rezerves sliedēm stāvēja vairāki lieli krievu preču vagoni ar aizrestotiem logiem. Laukumu bija aplenkuši kareivji. Pie vagona bija galdiņš, pie kura sēdēja daži tukli virsnieki, kuri pieņēma apcietinātos, katram bija ievadīta lieta zilos vākos, pēc kuras tad arī pieņēma ieslodzītos un reģistrēja, lietas krāva kaudzē, bet arestētos - sievas, vīrus, bērnus - dzina kopējā vagonā. Lai varētu iekāpt, pie vagoniem bija pieliktas trepes. Skats bija drausmīgs. Automašīnas nāca ar pārbiedētiem cilvēkiem, daudzi kā no darba, bez kādām mantām, daži atkal izejas uzvalkos, kā saņemti uz ielas, bet daudziem bija līdzi mantas, ka gandrīz nevarēja panest. Kādos apstākļos katrs bija saķerts, un cik cilvēcīgi bijuši ķērāji. Varēja redzēt, ka paši ķērāji civilisti jutās ne visai labā omā. Viss atgādināja ilustrācijās redzētas viduslaiku eksekūcijas un soda vietas.
(Turpinājums 21. novembra numurā)