Gandrīz 50 gadu dzelzs priekškara dēļ viņi dzīvoja savas dzīves šķirti - katram sava ģimene, rūpes un liktenis, puspasaule abiem pa vidu, bet sen, sen viņi bija solījušies viens otram. Un gluži kā pasakā viņu mīlestībai beidzot bija lemts piepildīties. Neviens nespēja stāties pa vidu, un ilgajiem atšķirtības gadiem nebija nekādas nozīmes. Desmit gados viņi kopā izdzīvoja visu nenotikušo - jaunību, briedumu un maigā siltumā ieskautas vecumdienas. Pēdējos gados kopš manas vecmāmiņas nāves mēs šad tad runājām pa telefonu, apmainījāmies kartītēm, bet nu ir pienākusi mūsu atkal satikšanās reize.
Ārvijs sagaida mani lidostā - melns krekls, sarkana veste, pelēkas uzvalka bikses ar strīpiņu. Ūsas ir, mazliet spurainākas nekā pierasts, baltie mati vējā plīvo brīvi, un modīgas brilles melnisarkanā rāmī. Viņš varētu būt Valta Kovaļska dubultnieks no Klinta Īstvuda filmas Gran Torino. Ārvijs vairs nestūrē, un par to viņš dusmīgs uz savu ārstu, kurš liedza viņam autovadītāja apliecību. Viņa šoferis ir puišelis, kam visas rokas notetovētas ar nesaprotamiem zīmējumiem - miroņgalvas, plikas sievietes, kārtis, vīna pudele, man liekas, ka arī viņam braukšanas tiesības ir atņemtas. Brauc briesmīgi, un mašīna ir sarūsējis draņķis, ko mēs izliekamies neredzam. Braucam mājās, un tai vajadzētu būt priecīgai sajūtai, bet es burtiski, visus spēkus saņēmusi savās rokās, ceru, ka galā nonāksim sveiki un veseli. Viss beidzas labi. Esam atkal nelielajā latviešu kopienā, 100 km no Toronto.
Izgāju pastaigā - viss tik kluss un apmiris, pavisam burtiski. No iepriekš dzīvelīgās Rīgas ielas te palikuši tikai kādi pieci cilvēki, otrpus upei - viens vai divi. Viens par otru īsti neko nezina, tajā pašā laikā zina visu. Tā ir mistika, kā šeit ceļo informācija. Pat pirms 10 gadiem šeit visas vasaras mājas bija skaistas, sakoptas un mauriņi piebiruši pilni ziediem. Atceros, ka nevarēja pat iziet mierīgā pastaigā līdz pastkastītei, lai kāds jau nebūtu padevis ziņu pa telefonlīnijas vadiem, ka te iemaldījusies ļoti nepieklājīga meitene, kas nevienu nesveicina.
Kā gan var sevi izrunāt no šīs jezgas un teikt, ka es nelūru iekšā pa svešiem logiem? Gan jau viņi man piedos manu distanci un nepatiku pret ziepju operām. Bet tagad tā ir kārtējā sapņiem nepildījusies vieta uz zemes virsas. Stingrie noteikumi paredz, ka šeit dzīvot var tikai latvieši, bet viņu paliek aizvien mazāk. Likumsakarīgi viss pamazām iet uz galu, un kas zina, kas notiks nākotnē ar īpašumu, kurš piederēja latviešu luterāņu draudzei.
Ārvijs savas gaitas Kanādā sāka 50. gados un no jaunekļa, kurš studēja komerczinības un spēlēja vijoli, viņš iepazina koku ciršanu Kvebekas mežos, ogļraktuves un galdniecības darbus. Māja, kurā viņš vada savas vecumdienas, ir paša rokām celta, liekas, tikai nesen viņš sācis saprast, ka var arī kādus darbus uzticēt citiem padarīt.
Man liekas, Ārvijam varētu nepatikt šis raksts, bet es sūtu tev sirsnīgākos 90. jubilejas sveicienus un saku paldies, ka tu esi uzturējis dzīvu stāstu par seno Latviju, to piespraudis cieši sev klāt pie sirds un tajā atgriezies, kamēr vien pietika spēka, daudz laba darījis saviem vecajiem kaimiņiem un draugiem, devis sev un manai vecmāmiņai otro jaunību. Un mani saslimdinājis ar ideju izpētīt šo krāsaino zemi Kanādu, kurā ir tik daudz Latvijas pēdu. Bet visvairāk par visu - tu esi rādījis to, ka īsta mīlestība nekad nebeidzas un nav nekā svarīgāka, kā ticēt, cerēt un palikt tai uzticīgam.