Marita sen nav bijusi smēdē. Viņa aplūko savu iemīļoto bērnības dienu vietu, no kuras mamma, allaž baiļodamās, ka tik meitiņa dzelžos nesavainojas, vai, nedod dies, neapdedzinās, vilka viņu laukā, bet tētis, mazliet vainīgi smaidīdams, zvērēja, ka te jau nekas slikts notikt nevar. Kad notiks, būs par vēlu, mamma vienmēr atbildēja un veda Maritu uz istabu pie lellēm, kamēr astoņus gadus vecākais Modris, kuru tēvs centās aizraut ar kalšanas meistarstiķiem un, kas zina, varbūt kādreiz iesvētīt amatā, nekad neaizmirsa piebilst, ka tādas sīkaļas tikai maisās lielajiem pa kājām un traucē strādāt. Patiesībā arī Modris labprāt būtu tinies prom no darbnīcas, taču mazās māsas klātbūtnē neklājās savu nepatiku pret darbu, viņaprāt, katorgas darbu, atklāti paust.
- Tu Dievam tici? - tēta jautājums izceļ Maritu no atmiņām.
- Es?
Marita ir pārsteigta. Lai no kā, bet no tēva viņa šādu jautājumu nav gaidījusi. Pati sev neskaitāmas reizes ir jautājusi ko līdzīgu, līdz nonākusi pie atbildes, ka vispār jau laikam tic, taču ar savas ticības intensitāti Marita nav mierā - tā viņai nešķiet tik augstā līmenī, kā īstai kristietei pienāktos. Tiesa, skaidru priekšstatu par to, kādai jābūt īstai kristietei, viņai arī nav.
- Tēti, tu esi sācis interesēties par baznīcu?
- Kāpēc par baznīcu? Slimnīcā Bībele pa rokai gadījās, iesāku lasīt. Tu esi lasījusi?
- Bībeli?
- Nu ja! Jauno Derību, piemēram.
- Mmm... vispār vajadzētu kaut kad saņemties un izņemt cauri visu, arī Veco Derību.
- Ko tad tu esi lasījusi?
- Evaņģēlijus, Pāvila vēstules dažas... kāpēc tu tā jautā?
- Tāpat vien... man tajos evaņģēlijos gali neiet kopā.
- Kādi gali?
- Jēzus raduraksti atšķiras. Mateja evaņģēlijā tā, bet Lūkas pavisam citādi. Saproti?
- Nevar būt, man viss likās normāli.
- Ha! Nāc paskaties, ja netici.
Kamēr Marita pēta Jēzus ciltskokus, Dzintars nepacietīgi koda apakšlūpu.
- Mmm... Tam noteikti ir izskaidrojums, - Marita atdod papīra lapas tēvam.
- Tu zini?
- Nē.
- Kurš varētu zināt?
- Es nezinu.
- Mamma domā, ka mācītājam jāprasa.
- Droši vien... kādam mācītājam?
- Es taču nezinu, nepazīstu nevienu.
- Tad mamma?
- Nē taču. Varbūt tu kādu zini?
- Nē, nav sanācis iepazīties.
Dzintars ieliek lapas plauktā. Būtu zinājis, ka Marita neko nezina, nebūtu stāstījis. Zelmai arī nebūtu stāstījis, ja būtu zinājis.
- Klausies, bet tu taču man mānies, - Dzintars strauji pagriežas pret meitu. - Tu kaut kad gāji uz baznīcu, es atceros!
- Nu, gāju, tā, intereses pēc... es uz vairākām esmu gājusi. Luterāņu, baptistu, katoļu...
- Un mācītājus nepazīsti?
- Bet es jau tur tikai sēdēju un klausījos. Pat prātā neienāca, iet viņiem klāt un iepazīties.
- Nu, un kā?
- Kas kā? Mācītāji?
- Nē jau! Vispār... sajūtas tur baznīcā kādas?
- Kā lai pasaka... - Marita brīdi domā. - Katrā kaut kas savs. Man grūti dot priekšroku vienai... nezinu, laikam neesmu vēl izaugusi.
- Brīnums, ka tev vispār tāda interese.
- Kāpēc brīnums?
- Nu, mēs ar mammu nekad uz baznīcu neesam gājuši.
- Nu un tad, varbūt tieši tāpēc gribas.
Dzintars pārdomā, kādēļ viņš pats ir radījis sev nemieru. Nebūtu slimnīcā tā gadījies, i neiedomātos. Nejaušība, visu nosaka nejaušība.