«Protams, esmu mazliet uztraukusies - tā taču ir mana pirmā personālizstāde,» sēžot savā Mākslas akadēmijas darbnīcā, kur smaržo pēc terpentīna un krāsām, neslēpj māksliniece, izrādot darbus. Arī to, kur uzgleznotā baltā flīžu siena izskatās tik reāla, ka, tikai pieskaroties ar roku, saproti - tā ir ilūzija. Šādā tehnikā viņa gan vairs negleznojot.
Uz galeriju Magone vedīšot gandrīz visus savus darbus - klusās dabas, portretus u.c. Tur tie tiks izlikti, un tad jau redzēs, kā beigās viss izskatīsies. «Ļoti ceru uz draugu atbalstu! Viņi jau apsolījuši, ka atnāks un izstādes atklāšanas dienā paturēs rociņu. Savukārt es viņiem esmu apsolījusi savu īpašo anīsa liķieri,» smaida māksliniece. Izrādās, ka paštaisīti liķieri esot Magones Šarkovskas aizraušanās - tos viņa labprāt gatavo gan no ogām un augļiem, gan jasmīniem (tas esot īpaši aromātisks). «Tā gan nekad nebūs mana pamatnodarbošanās, jo esmu un palieku māksliniece!» Savā vizītkartē un CV viņa tā arī ierakstītu - «Esmu māksliniece!» Tiesa, vislabprātāk Magone sevi dēvētu par mazliet «nepareizu» mākslinieci, jo viņai ļoti nepatīk nosacījumi un rāmji. Iespējams, tieši tādēļ no Scenogrāfijas nodaļas, kur viņa mācījās pie Andra Freiberga, māksliniece pērn pārgājusi uz Glezniecības nodaļu. Kādēļ šāda izvēle? M.Šarkovska atteic - Latvijā ir pieci teātri, tādēļ scenogrāfam nevarētu būt pārāk daudz darba. Turklāt, gatavojot dekorācijas izrādei, scenogrāfs visā procesā tiek ierauts ļoti dziļi, un tas mēdz būt emocionāli smagi. Pieņemt lēmumu par specialitātes maiņu, šķiet, Magoni pamudinājis arī fakts, ka pērn viens pēc otra «nobrukuši» trīs projekti, kuriem viņai bija jāveido scenogrāfija.
«Kad ar Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu runāju par pāriešanu uz Glezniecības nodaļu, teicu viņam, ka glezniecību uzskatu par bezcerīgi arhaisku, lai ar to nodarbotos. Viņš man paspieda roku un teica - paldies par godīgumu,» meitene smejas. Tieši tādēļ viņa, gleznojot uzdotos darbus, rīkojas pa savam - piemēram, akta vietā izmantojot parupju krievu valodas vārdu. «Lai kaut ko darītu, man nepieciešams iemesls. Tādu atradu, arī domājot par izstādes rīkošanu, lai gan tas nekādā ziņā nebija mans pašmērķis.»
Pēc izstādes atklāšanas Magonei jāuzglezno un jāaizstāv diplomdarbs. Un tikai pēc tam viņa varēs braukt uz Latgali - vietu, kas iedvesmo un kur vislabāk var atpūsties.