Protams, ja mēs varētu ātri un ērti identificēt pacienta nodokļa maksājumus, tas būtu jauki no sistēmas sakārtošanas viedokļa, bet tam nav nekādas nozīmes no veselības aprūpes satura viedokļa. Pieaugs arī risks, ka būs iedzīvotāju grupas, kas pie ārsta atnāks vēlāk, nekā vajadzētu.
Jums, strādājot veselības ministra amatā, izdevās uzlabot kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamību?
Ir lietas, ko nevar izdarīt īsā laikā. Latvijā nelaime ar nozaru vadību ir tā, ka ministri mainās pēc ļoti īsa amatā nostrādātā laika. Turklāt nozares speciālistu vidū ir vēlme uztvert ministru kā amatpersonu, kuras primārais uzdevums ir panākt vairāk naudas nozarei. Tā ir cilvēcīga vēlme, bet ne vienmēr nozares pārstāvjiem ir pietiekama sapratne, ka arī pašā sistēmā var būt nepilnības, kas jānovērš, lai esošos finanšu līdzekļus varētu izlietot efektīvāk. Vēl jāņem vērā - kad notiek naudas pārdale sistēmā, noteikti ir arī pretestība, tāpēc pārmaiņas īstenojamas ļoti lēni.
Es sev varu uzsist uz pleca, ka, pateicoties uzstājībai un nedomāšanai par turpmāko politisko karjeru, par vienlīdz efektīviem medikamentiem no valsts budžeta līdzekļiem izdevās panākt ietaupījumu - vairākus miljonus latu, ko var veltīt citiem veselības aprūpes sistēmas uzlabojumiem.
Veselības centra 4 vadītājs Māris Rēvalds Dienai sacīja - pār medicīnas nozari joprojām krīt aizdomu ēna, ka ārsti no pacientiem ņem naudu aploksnē. Piekrītat, ka aplokšņu problēma joprojām ir akūta?
Šāda problēma nenoliedzami ir. Pacients nedrīkst tādu aplokšņu naudu ārstam dot, ārsts no pacienta šādu aploksni nedrīkst ņemt. Tas ir neapstrīdami. Ja pacienti stāv rindā pēc kāda medicīniskā pakalpojuma, protams, ir liela vēlme nopirkt rindu, lai pakalpojumu saņemtu ātrāk. Tas ir sodāmi, bet it īpaši nepieļaujami ir, ja medicīnas iestāžu darbinieki veicina aplokšņu došanu, izmantojot to, ka ir situācijas noteicēji, piemēram, par rindas virzību.
Esat paudis viedokli, ka veselības aprūpē vadīšanas procesam ir divas alternatīvas - aizvien stingrāk un līdz ar to arī aizvien birokrātiskāk kontrolēts un vadīts ārstu darbs vai tādas sistēmas radīšana, kas ļautu plašākas pilnvaras saglabāt pašiem ārstiem.
Ir tāds teiciens, ka «ārstiem nevar dot rīkojumus, bet ar ārstiem par visu var vienoties». Tomēr tas nozīmē, ka reformas var veikt tikai tiktāl, cik izdodas panākt kompromisu, un bieži tās nemaz nevar līdz galam īstenot. Iegūstot izglītību, mēs, ārsti, vismaz desmit gadu esam mācījušies fokusēties tikai uz konkrētu problēmu katram atsevišķam pacientam, un tas ir pareizi, bet veselības aprūpes iestādes vadītājs nevar koncentrēties tikai uz indivīda problēmām, jāfokusējas uz kolektīvām vajadzībām, jāredz sistēma kopumā. Vadītājam jābūt atbildīgam, piemēram, par visu slimnīcu, bet tai pašā laikā mediķi, kurus viņš kā savu kolektīvu vada, nav mācīti saprast un ņemt vērā apstākļus, kas veido visu kopējo situāciju. Rezultātā tas noved pie tā, ka - vai nu tiek iztērēts vairāk naudas, nekā var atļauties, vai arī ārstu profesionālā autonomija tiek būtiski ierobežota.
Es savā doktora disertācijā mēģinu pierādīt, ka ārstiem piemīt varēšana pašorganizēties un pašvadīties, bet šai prasmei jāpalīdz attīstīties. Ārstiem XXI gadsimtā jāstrādā citādi, nekā XX gadsimtā ierasts.
Kā jūs to domājat - citādi? Medicīniskās kompetences ziņā, vai arī jāstrādā pašiem kā menedžeriem?
Mēs nedrīkstam pazaudēt fokusu, ka pacientam jābūt primārajam un galvenajam. Bet mēs nevaram būt akli un necensties saprast sistēmu. Virsuzdevums valsts veselības aprūpes sistēmā ir panākt, ka pamata vajadzības iedzīvotājiem tiek nodrošinātas, un tas nozīmē, ka nevar vienā veselības aprūpes segmentā, tā sakot, braukt ar mersedesu, kamēr citā segmentā jāiet kājām.
Veselības aprūpē - atšķirībā no klasiskiem pieņēmumiem ekonomikā - nevis pieprasījums dzen uz priekšu piedāvājumu, bet, attīstoties tehnoloģijām, moderniem risinājumiem un informācijas pieejamībai, parādās jauna pakalpojuma piedāvājums, kas - apzināti vai neapzināti - pēc kāda brīža transformējas pieprasījumā. Ļoti bieži tieši ārstam ir visas iespējas šo katru jauno piedāvājumu veicināt vai tomēr piebremzēt, izprotot tā izmaksu un ieguvumu attiecību. Šis ir viens no aspektiem, ko tagad mācām arī medicīnas studentiem Latvijas Universitātē.
Jūs uzskatāt, ka vajadzētu stingrāk novilkt robežu starp privāto un valsts medicīnu. Kādā veidā?
Iedzīvotājiem tas, ka nevar īsti saprast, kur beidzas valsts apmaksātā medicīna un sākas tā medicīna, kas jāapmaksā pašiem, par labu nenāk. Patlaban veselības aprūpes valsts iestādēs, tikko kā beidzas valsts atvēlētais finansējums kādam pakalpojumam, tā tas pārvēršas par maksas pakalpojumu un rada dabisku neuzticību valsts veselības aprūpes sistēmai. Savukārt liela daļa privāto medicīnas iestāžu sniedz maksas pakalpojumus, bet paralēli tām ir arī nodrošināta naudas plūsma no valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Pakāpeniska valsts apmaksāto pakalpojumu koncentrēšana valsts slimnīcas un klīnikās un to atteikšanās no maksas pakalpojumu sniegšanas, manuprāt, būtu pareizs virziens.
Valsts apmaksātos medicīniskos pakalpojumus pacienti gaida ļoti garās rindās.
Ja mēs runājam par rindām valsts apmaksātajā veselības aprūpē, ļoti bieži rinda ir pēc kvotas - naudas, nevis pie ārsta vai tāpēc, ka jāgaida iespēja piekļūt kādiem izmeklējumiem.
Problēma ir naudas trūkumā vai naudas dalīšanā?
Nevar viennozīmīgi pateikt - naudas ir par daudz, pietiekami vai par maz. Pērn veicām pētījumu Pasaules Bankas uzdevumā. Pētījums parādīja, ka lielo pilsētu iedzīvotāju vidū ir mazāk vizīšu pie ģimenes ārstiem, bet vairāk vizīšu pie speciālistiem, jo ārsti speciālisti pilsētās ir vieglāk pieejami. Laukos ģimenes ārsti - vismaz viena daļa - iemācījušies sniegt plašāku medicīnisko palīdzību nekā pilsētā, kur vieglāk pieejami ir citi speciālisti. Arī privātā medicīna lielajās pilsētās ir labāk attīstīta. Gribu uzsvērt - visiem, kuri vēlas spriest par veselības aprūpi, būtu jāatceras - medicīnā daļu pieprasījuma veido piedāvājums.
Varbūt daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir ielaistas veselības problēmas, un brīdī, kad parādās iespēja tās ārstēt, cilvēki vienkārši šo iespēju izmanto?
Jā, protams, arī šis aspekts jāņem vērā. Bet būtiska ir arī cilvēku vēlme dzīvot mūžīgi, mūžam būt jauniem, veseliem un skaistiem, un šī vēlme nosaka to, ka uz medicīnu liktās cerības ļoti bieži tiek pārspīlētas. Jāsaprot, ka veselība vispār ļoti bieži nav saistīta ar medicīnisko aprūpi, bet gan ar cilvēka dzīvesveidu. To apliecina dažādu pasaules valstu pieredze.
No mediķa skatpunkta varētu būt izdevīgi, ja iedzīvotāji bieži un profilaktiski nāk pie ārstiem. Tiek nodrošināts darbs, ienākumi.
Svarīgi, vai mediķis strādā valsts finansētā veselības aprūpes iestādē vai tomēr privātajā. Valsts medicīnā mēs tieši nepērkam no ārsta pakalpojumus, pa vidu ir arī veselības aprūpes sistēma, kuras uzdevums ir nodrošināt vienlīdzību medicīnisko pakalpojumu saņemšanā, maksimāli labāko kvalitāti ar tiem līdzekļiem, kādi ir, un pasargāt no milzīga apjoma tēriņiem saslimšanas gadījumā.
Ja pērkam veselības aprūpes pakalpojumus tieši, jāņem vērā, ka valsts prot nopirkt lētāk, bet, pērkot tieši, sanāk dārgāk. Igaunijā no iekšzemes kopprodukta (IKP) veselības aprūpei tiek veltīti tie paši 6%, kas Latvijā, tas ir, saskaitot kopā gan valsts, gan privāto finansējumu, taču Latvijā privātais finansējums veido 40% no šiem 6% IKP, bet Igaunijā privātais finansējums ir tikai nepilni 20%. Valstij iepērkot proporcionāli lielāku daļu pakalpojumu, Igaunijā kopumā tiek iepirkti vairāk un kvalitatīvāki veselības aprūpes pakalpojumi, kas atspoguļojas atšķirīgā abu valstu veselības aprūpes patērētāju vērtējumā un arī pieaugošā atšķirībā tādā pamata sabiedrības veselības un veselības aprūpes rādītājā kā jaundzimušo sagaidāmais mūža ilgums.
Tas nozīmē, ka medicīna ekonomiskā aspektā ir labs piemērs asimetriskai informētībai, kad pircējs nav tikpat labi informēts par preci kā pārdevējs. Kad cilvēkam gadās saslimt, tad jau nevar tā, kā kurpes pērkot, izstaigāt visus apavu veikalus, palīdzība vajadzīga ātri, un cilvēks pat var īsti nezināt, kas tieši ir vajadzīgs. Kurpes mēs paši varam apskatīties, veselības aprūpē bez mediķa ieteikuma neiztikt. Ja starpnieka - valsts - nav, privātās medicīnas segmentā, iespējams, pacients saņems labāku preci, bet noteikti par augstāku cenu.
Es tagad strādāju privātajā medicīnā, kur mēs veselības aprūpes pakalpojumus pārdodam tieši pacientiem, līdz ar to nodrošinot pilnīgi cita veida pakalpojuma kvalitāti, un lepojamies, ka Premium Medical apgrozījums aug, tomēr uzskatu, ka pilnībā veselības aprūpes sistēmā pāriet tikai uz privāto medicīnu nebūtu pareizi, it īpaši tādā valstī, kuras sabiedrība nav īpaši turīga, un Latvijas sabiedrība noteikti nav īpaši turīga.
Tātad būtu jāpalielina tā veselības aprūpes daļa, ko pērk ar valsts starpniecību?
Jā, tā būtu pareizāk. No veselības aprūpes sistēmas attīstības viedokļa labākais variants būtu mazināt tos 40%, ko iedzīvotāji maksā no savas kabatas, jo patlaban iedzīvotāji maksā gan par tiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuru vispār nav valsts pakalpojumu grozā, gan par tiem pakalpojumiem, kuri šajā grozā ir, bet kurus pacienti vienkārši grib saņemt ātrāk, nekā paredz gaidīšana rindā.
No veselības aprūpes sistēmas sakārtošanas viedokļa arī būtu pareizi, ja pacienta līdzmaksājumi kļūtu zemāki. Latvijā tie ir ļoti augsti, piemēram, deviņi lati par slimnīcas dienu. Daudzās valstīs šos līdzmaksājumus vispār sauc par sliekšņa maksājumiem, un to būtība ir nodrošināt, lai cilvēki gluži bez iemesla pie ārstiem neietu. Latvijā līdzmaksājumi diemžēl ir tik augsti, ka funkcionē nevis kā stimuls bez vajadzības nevērsties pie mediķiem, bet gan kā nepārvarams, katastrofāls šķērslis ārstēties tad, kad medicīniskā palīdzība patiešām ir nepieciešama.
Latvijā vajadzētu mazināt arī līdzmaksājumus par medikamentiem. Vērtējot mājsaimniecību tēriņus, redzam, ka gados veciem cilvēkiem izdevumi par veselības aprūpi un medikamentiem veido pat 20% no ienākumiem, bet saslimstot - pat 50-60%. Un tas Latvijas iedzīvotājiem samazina dzīvildzi, neļauj veciem cilvēkiem būt par atbalstu saviem bērniem un mazbērniem. Kārtējās pensiju indeksācijas aizstāšana ar mazākiem līdzmaksājumiem par valsts medicīnu būtu mērķtiecīgāks atbalsts mūsu senioriem.
Esat paudis viedokli, ka ārstu un pacientu attiecībās pietrūkst uzticēšanās. Kas būtu jādara, lai uzticēšanās pieaugtu?
Ikviens Latvijas iedzīvotājs var cerēt, ka par valsts naudu saņems veselības aprūpi, kas atbilst kaut kādam standartam, bet nevar cerēt, ka šī veselības aprūpe būs ar dziļi personisku attieksmi pret pacientu. Ārstam ir 10-20 minūšu katram pacientam, un parasti mediķim ar šo laiku pietiek, lai pateiktu, kas jāārstē un kā jāārstē, bet ar šo laiku noteikti nepietiek pacientam, lai noticētu tam, ko ārsts saka. Bet tieši pacienta paša darbošanās savas veselības uzlabošanā ir ļoti būtiska.
Turklāt jāņem vērā, ka ļoti grūti būt patiešām labam ārstam, strādājot tikai ambulatori, ar viena veida veselības problēmām. Labs ārsts var būt tikai tas, kuram ir gan konsultāciju, gan slimnīcas pieredze, gan sanāk ārstēt ļoti dažādus pacientus. Par labu ārstu arī neviens nekļūst uzreiz pēc diploma saņemšanas.
Es, būdams veselības ministrs, centos reformēt rezidentūras apmācību, lai tā būtu vairāk integrēta nevis augstskolā, bet slimnīcās un ģimenes ārstu darbā. Daļēji man tas arī izdevās. Ir ļoti svarīgi, lai mācību laikā dažādu specialitāšu ārsti iemācītos sadarboties, lai ģimenes ārsti saprastu, ko nozīmē darbs slimnīcā, savukārt slimnīcā strādājošajiem ārstiem būtu priekšstats par ģimenes ārstu pienākumiem.