Neļauties emocijām
Viens no pirmajiem jautājumiem, uz kuru gandrīz vienmēr jāatbild Aleksandram Faminskim, biedrības Bezvests.lv vadītājam, ir tiešs - cik pazudušo tad viņi ir atraduši, «bet neviens neiedomājas par to, cik reižu mēs esam meklējuši, kādus mežus izbriduši.» Viena no biedrības Bezvests.lv pirmajām lietām bija Jaunciemā pazudušās Olgas K. meklēšana. «Kad mēs aizbraucām uz Jaunciemu, kur meitene bija redzēta pēdējo reizi, un ieraudzījām milzīgo teritoriju, kuru izstaigāt, lai kaut ko atrastu, nevar ne viens, ne pieci, ne desmit cilvēki, tad arī apjautām, ka spēks ir vienotībā un komandā.» Aleksandra komandā šobrīd ir ap 60 cilvēkiem. Un arī suņi. Ik nedēļu notiek treniņi - gan dažādu situāciju izspēlēšana, gan arī jaunpienācēju apmācība.
Sadarbības spēks
«Ja uzreiz ir redzams noziegums - cilvēku ievelk mašīnā un aizved nezināmā virzienā, tad tā jau ir policijas kompetence. Dodamies palīgā, piemēram, ņemot vienkāršu variantu - ja cilvēks izgājis no mājas un nav atgriezies. Noskaidrojot situāciju, tiek izstrādāts plāns, un tad tiek savākta komanda, kas var veikt lielu teritoriju «ķemmēšanu» - ēku, meža, lauku pārmeklēšanu.» To visu dara brīvprātīgo komanda - ar labu sirdi apveltītu domubiedru grupa. Par brīvprātīgajiem Bezvests.lv piesakās arī tie, kuri saprot, cik svarīga ir palīdzība īstajā laikā un vietā. Arī Iveta Gudkova, kura par Andreju uzrakstīja pieteikumu Latvijas lepnumam, piedzīvoja situāciju, kad draudzenei pazuda dēls. «Meklējām palīdzību gan pie policistiem, gan gaišreģiem. Un viens policists, redzot mūsu izmisumu, pastāstīja par biedrību Bezvests.lv. Sveši cilvēki ziedoja savu laiku un enerģiju, lai meklētu pazudušo.» Šis stāsts ir ar laimīgām beigām, jo puika atradās, bet pārdzīvotais gan nekad neaizmirsīsies.
Domāt plašāk
«Esmu biznesmenis, un man likās, ka šo to jau dzīvē esmu redzējis, bet, kad sāku projektu Bezvests.lv, tad sapratu, ka līdz tam es biju gājis pa šauru taku, skatoties tikai vienā virzienā uz priekšu. Vārds «labestība» tagad ieguvis pavisam citus mērogus, un arī vārds «ļaunums» izpleties daudz lielāks,» tā vispārina Aleksandrs.
Bet vai tā pazudušo cilvēku meklēšana nav mazliet tāda kā spēle? Lai pašiem būtu adrenalīns - dodas mežā un meklē? Lai pārbaudītu - izdosies atrast vai arī ne? «Adrenalīns?» pārjautā Aleksandrs. «Es par to neesmu domājis. Spēle tā noteikti nav. Kad mēs - es un Andrejs Kameņevskis, sākām šo projektu, visi grozīja pirkstu pie deniņiem un teica, ka nekas nesanāks. Bet pazudušo tuvinieki mūs atrod un prasa palīdzību. Normāla sadarbība izveidojusies ar Rīgas pašvaldības policiju. Mēs jau darām kopēju lietu - esam saviem līdzcilvēkiem. Mūsu organizācijai nav nekāda sakara ar politiku. Brīvprātīgie ir katrs ar saviem uzskatiem, arī nešķirojam nacionalitātes.»