Sauciet mani par Aļonu!
Tiem, kuri Latvijas tenisam seko pastiprināti, nav svešs stāsts par to, kāpēc jaunā tenisiste sacensībās tiek pieteikta kā Jeļena Ostapenko, bet ikdienā tiek saukta par Aļonu. Bieži vien tas rada nelielu sajukumu arī avīžu slejās, taču pati sportiste aicina sevi dēvēt vārdā, kādu vecāki viņai gribēja dot pēc piedzimšanas, bet nevarēja, jo Aļona nav atrodama latviešu kalendārā. «Tiku pierakstīta kā Jeļena - tā kā sauc arī manu mammu. Vārdi ir līdzīgi, turklāt arī paplašinātajā kalendārā tie ir vienā datumā,» stāsta tenisiste. Nekādu lielu kuriozu gan šo divu vārdu sakarā nav bijis. Biežāk cilvēkos sākotnēji bijusi neizpratne par atšķirību, kas ātri pagaisusi, uzzinot iemeslu. Aļona un viņas līdzcilvēki ar situāciju jau izsenis ir apraduši un vārda maiņu neapsver. Tas varētu radīt vairākas problēmas, tostarp arī sportiskās karjeras attīstībā, jo pasaules rangā tādējādi var parādīties divas atšķirīgas tenisistes. «Katrai būtu savi izcīnītie punkti, bet man ir svarīgi, lai visi mani punkti tiktu skaitīti kopā,» norāda Ostapenko. Jāņem vērā, ka pasaules rangs ir viena no nozīmīgākajām tenisista meistarības mērauklām, kas var gan pavērt, gan aizcirst karjeras iespēju durvis.
Par Ostapenko kā vienu no talantīgākajām Latvijas jaunajām tenisistēm runā jau vairākus gadus. Pirmo reizi jau pasaules mērogā viņa sevi skaļi pieteica 2011. gadā, uzvarot prestižajā Les Petits turnīrā Francijā, kas uzskatāms par neoficiālo pasaules čempionātu tenisistiem līdz 14 gadu vecumam. Tajā savu ceļu pretī virsotnēm sākusi lielākā daļa no pašreizējās tenisa elites - Rodžers Federers, Rafaels Nadals, Novāks Džokovičs, kā arī nesenās beļģu tenisa zvaigznes Žistīne Enēna un Kima Kleistersa. Regulāri panākumi jaunatnes turnīros Eiropas un pasaules līmenī ļāva rīdziniecei nostiprināties ranga vadošajās pozīcijās, savukārt juniora karjeras kulminācija tika sasniegta šovasar, kad sportiste triumfēja slavenā Vimbldonas Grand Slam tenisa turnīra junioru sacensībās, finālā trīs setos pārspējot slovākieti Kristinu Šmiedlovu un gūstot nozīmīgāko panākumu Latvijas jauniešu tenisā kopš neatkarības atjaunošanas.
Ceļā uz pieaugušo eliti
Tenisiste un viņas māte, vienlaikus arī trenere, Jeļena Jakovļeva atklāj, ka uzvara kādā no gada četru Grand Slam turnīru junioru sacensībām bija izvirzīts kā mērķis, ar ko noslēgt juniores karjeru. «Jā, tas bija augsts mērķis, taču zinājām, ka tas ir sasniedzams. Jau iepriekšējos divus gadus Aļona sasniedza ceturtdaļfinālu Austrālijas Grand Slam turnīrā, turklāt pēdējā reizē zaudēja nākamajai uzvarētājai, kaut arī izšķirošajā setā vēl bija vadībā. Tas stiprināja pārliecību, ka varam uzvarēt Grand Slam,» Dienai sacīja trenere, piekrītot, ka tas bijis nozīmīgākais panākums jaunās sportistes un viņas treneres līdzšinējā karjerā. Uzvara Vimbldonā tomēr ir katra tenisista sapnis gan junioru, gan pieaugušo vecumā. Tai būtu jābūt par pamatu sportistes pārejai uz pieaugušo tenisu, lai gan vienīgais «taustāmais» ieguvums nākotnes kontekstā ir solītais ielūgums jeb wild card startam šī gada pieaugušo turnīrā Vimbldonā. «Ja izdosies turpināt startēt tikpat veiksmīgi kā līdz šim, tad viņai vajadzētu šim turnīram kvalificēties arī bez ielūguma,» Jakovļeva atzina, ka pēc triumfa Vimbldonā cerēts uz nedaudz lielākām priekšrocībām, taču uzsver, ka viss joprojām ir sasniedzams.
Vēl lielāks ieguvums pēc Vimbldonas ir gūtā pārliecība. «Uzskatu, ka tenisiste pēc uzvaras junioru Grand Slam turnīrā ir gatava pieaugušo tenisam,» apgalvo Ostapenko. Mēnesi vēlāk viņa pārstāvēja Latviju arī pasaules jaunatnes olimpiādē Ķīnā, kur nesa karogu atklāšanas ceremonijā un izcīnīja bronzas godalgu dubultspēlē, un pasaules junioru rangā nostiprinājās labāko desmitniekā. Svarīgāks gan bija kāpums WTA pieaugušo rangā, kur šogad no septītā simta vidus izdevies pacelties uz 271. pozīciju. «Līdz šim gadu no gada ir izdevies izpildīt plānu un sasniegt katras sezonas sākumā izvirzītos mērķus, tāpēc var teikt, ka karjera virzās uz priekšu tā, kā cerēts,» tenisistes māte un trenere ir gandarīta par paveikto, taču nenoliedz, ka lielākais izaicinājums vēl ir priekšā, jo gluda pāreja no juniora uz pieaugušo tenisu ir grūtākais uzdevums, kas līdz šim ir bijis. «Pieaugušo teniss tomēr prasa milzīgu un nepārtrauktu koncentrēšanos. Junioros var nospēlēt vienu turnīru labāk, citu sliktāk, bet šajā līmenī, ja gribi kaut ko sasniegt, nedēļu no nedēļas katrā spēlē jābūt augstākajā līmenī. Par to pagaidām ir lielākais uztraukums, jo šīs noturības Aļonai vēl pietrūkst. Viņa var nospēlēt trīs lieliskus mačus, bet ceturtajā izkrist. Jātrenējas, jākrāj pieredze, lai kļūtu stabilāka, taču domāju, ka ejam pareizā virzienā.»
Diemžēl gada sākumā pietrūka dažu ranga punktu, lai Aļona kvalificētos pamatturnīram Honkongā, kas janvāra pirmajā nedēļā ir viens no nozīmīgākajiem ITF līmeņa turnīriem. Sekmīgi startējot tajā, pavērtos izredzes pretendēt pat uz dalību mēneša vidū paredzētā sezonas pirmā Grand Slam turnīra kvalifikācijā Austrālijā. Atliek koncentrēties sezonas galvenā uzdevuma sasniegšanai - iekļūšana sezonas otrā Grand Slam turnīra Parīzē kvalifikācijā. Lai to panāktu, līdz maijam pasaules rangā vajadzētu pakāpties aptuveni par simt pozīcijām. Līdz gada beigām jācenšas tikt ranga simtniekā. «Tas ir reāli sasniedzams, nospēlējot savu spēju robežās,» apgalvo trenere. Tiesa, viņa uzreiz piebilst, ka galvenais uzdevums nav sasniegt pašu simtnieku, bet gan līmeni, lai tajā varētu spēlēt. «No iekļūšanas simtniekā pašas par sevi nav nekādas jēgas, ja no tā uzreiz izkrīt. Jābūt gatavam pēc tam turpināt iet uz augšu, uz augšu, uz augšu.»
Izaugusi Rīgas kortos
Latvijas tenisā pēdējos gados ir bijuši pat divi pasaules labākā simtnieka tenisisti. Ernests Gulbis šogad jau tēmē uz desmitnieku, savukārt Anastasija Sevastova pirms pāris gadiem savainojumu dēļ diemžēl bija spiesta priekšlaicīgi pārtraukt sportistes karjeru. Abi gan pamatu saviem panākumiem ielika, trenējoties ārzemēs, taču Aļona Ostapenko ir piemērs, ka sasniegumus var gūt, arī trenējoties Latvijā. «Viņa ir izaugusi mūsu klubos, trenējoties mūsu kortos Rīgā,» stāsta viņas māte. Akadēmijas ārzemēs apmeklētas vien tad, kad jāgatavojas sezonai, jo pie mums ziemā nav iespēju trenēties zem klajas debess, bet āra kortos notiek visi svarīgākie turnīri. Kopš mazotnes Aļonu trenējusi viņas māte, bet sparingpartneri bijuši vietējie tenisisti, arī zēni. «Galvenais ir kārtīgi trenēties, un to līmeni var sasniegt arī šeit,» pārliecināta ir Jakovļeva. Protams, nozīme ir arī gēniem, un tie Ostapenko ir gana sportiski, jo māte Jeļena pati bijusi tenisiste un šobrīd ir trenere, savukārt tēvs Jevgēņijs savulaik gana augstā līmenī spēlējis futbolu - bijis vārtsargs spēcīgā Ukrainas klubā Zaporožjes Metallurg.
«Jābūt strādīgai, centīgai, bet, pats galvenais, lai pašai patiktu tas, ko daru,» savu panākumu atslēgu meklē Ostapenko. Jauno tenisisti neesot jāskubina trenēties, turklāt viņas mērķtiecību jau no agra vecuma trāpīgi raksturo frāze kādā intervijā 14 gadu vecumā portālam sportacentrs.com: «Man patīk, kā spēlē Ernests Gulbis, taču nepatīk tas, ka viņš treniņos neko negrib darīt, ir slinks.» Ostapenko uz trenēšanos gan neesot jāskubina, kaut arī nodarbības parastā režīmā ir sešas reizes nedēļā. Arī viņas māte kā vienu no svarīgākajām lietām min patiku pret tenisu, taču piesauc arī meitas maksimālismu un mērķtiecību. «Ja viņa kaut ko grib, viņa arī ļoti cenšas darīt visu, lai to sasniegtu, turklāt visās jomās viņa grib būt labākā no visiem. Viņu uz priekšu virza lielas iekšējās ambīcijas. Ne tikai sportā.» Aļona mācās Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas 11. klasē ar matemātikas un fizikas novirzienu, turklāt ar lepnumu atklāj, ka ir teicamniece. «Arī tas bija viens no maniem mērķiem. Iepriekš man divus gadus bija pa vienam septiņniekam, kas man ļoti nepatika. Apņēmos mācīties tā, lai tādu nebūtu. Ja ir mērķis, ir vieglāk mācīties.» Tenisiste uzsver, ka apvienot mācības vidusskolā ar sportu neesot grūti, jo īpaši tāpēc, ka ir pretimnākoši skolotāji, kuri ļauj daļu uzdevumu veikt neklātienē, - testi gan esot jākārto skolā. Māte pārāk stingri viņas skolas gaitas nekontrolējot un uzticas meitai. «Viņa man iemācījusi to, ka daru to pati priekš sevis. Ne priekš viņas, ne skolotājiem. Tas palīdz sevi disciplinēt,» saka Aļona.
Tenisā viņa, protams, nav nokļuvusi nejauši, lai gan nepareizi būtu apgalvot, ka tas noticis tikai tādēļ, ka Aļonas māte ir tenisa trenere. «Sava ietekme tam bija, jo, kad biju maza, bieži biju tenisa kortos. Man iepatikās, un tur redzēto sāku izmēģināt mājās pret istabas sienu,» sportiste atklāj, ka teniss iepaticies uzreiz un patīk joprojām. Visvairāk viņu aizrauj pats spēles process un turnīru sistēma, jo katrā no tiem ir iespēja sevi pierādīt, tāpēc valda nepārtraukts sacensību gars.
Gan Aļona, gan Jeļena piekrīt, ka nav viegli, ja māte vienlaikus ir arī trenere. «Vienlaikus apzinos, ka neviens cits mani tik labi nepazīst un, galu galā, mamma jau grib man tikai pašu labāko,» tenisiste uzsver, ka treniņos viņai atlaides netiek dotas. Ārpus nodarbībām ģimenē teniss nebūt nav tabu tēma, taču galvenokārt tiek apspriestas citas aktualitātes, ne Aļonas spēle.