Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Tevi sen vairs nejūt politikā, bet saruna mums būs par - jaunības dienām. Kā tev personīgi sākās atmoda?
Atmoda pie mums Staļģenē sākās ar Tautas frontes nodaļas dibināšanu. Es biju agrofirmas priekšsēdētājs, un, lai izbēgtu no dažādām nevajadzīgām lietām, es ļoti stipri atbalstīju šo nodaļu. Dispečers Andris Greidāns bija nodaļas vadītājs. Mums šī organizācija bija aktīva. Atceros, ka mēs satikāmies ar Atmodas Veidemani, ar Krūmiņjanku un mans piedāvājums, ko viņi ilgu brīdi nevarēja saprast, tajā laikā bija tāds diezgan interesants. Es teicu, ka esam gatavi nopirkt Vecpilsētas ielas (redakcijas birojs - red.) mēbeles.
<..> Ne es biju domājis, ne es centos, bet pēc tam biju vienam no Jelgavā izvirzītajiem kandidātiem - Jānim Vagrim - par uzticības personu. Mēs bijām Garozā sapulcē un uzstājāmies. Es kā uzticības persona runāju. Bet sakarā ar to, ka mēs abi divi bijām diezgan pazīstami un populāri, tauta teica, ka man pašam jāstartē (par deputāta kandidātu - red.). Man tas bija kā zibens spēriens.
Kopā vajadzēja sapulcēs savākt 500 balsu. Un tā es pieņēmu izaicinājumu cīnīties par deputāta vietu. Gāja visādi. Es tajā kampaņā iesaistījos divas nedēļas vēlāk nekā citi, bet sapulcē Staļģenē vienā reizē sanāca jau pāri par 500 cilvēku. Un nobalsoja. Tā es kļuvu par kandidātu. Ozolnieku 134. vēlēšanu apgabalā bijām trīs kandidāti - Vīgants Jānis, Labanovska un es. Man diezgan profesionālu palīdzību sniedza Viesturs Koziols. Viņš bija viens no tiem, kurš teica: «Mārtiņ, skatos, ka tev ir jāpalīdz!» Foto tādu normālu uztaisīja, tad interviju, vēl šo to. Kad notika vēlēšanas, pirmajā kārtā nevienu no mums trijiem neievēlēja. Tad bija otrā kārta, kur paliku es un Labanovska. Un tad es aizbraucu uz ārzemēm - bija iespēja martā tikt uz pasaules lauksaimniecības izstādi Izraēlā. Pēc tam, kad mani ievēlēja, kādas divas dienas nebija nekādu ziņu, jo faktiski Tautas frontes atbalstītā bija Labanovskas kundze.
Kādas bija sajūtas, no laukiem nokļūstot Rīgā un ieejot lielajā politikā?
Līdz tam kādus divus sasaukumus biju rajona deputāts. Bet Augstākā padome… Tā ir pavisam cita atbildība. Es nokļuvu Ekonomikas komisijā, jo Lauksaimniecības komisijā pateica, ka tur pietiek cilvēku. Man bija grūti tāpēc, ka bija gan agrofirma, gan darbs Augstākajā padomē. Prioritāte vienmēr bija Augstākā padome.
Kāds palicis atmiņā 4. maijs?
Viens no vislielākajiem saviļņojumiem, kas man dzīvē ir bijis. Tad, kad mēs tur pēc tam vēl cēlāmies kājās un katrs apstiprinājām savu izvēli visas tautas priekšā… Un lejā bija cilvēki sanākuši, kuri skaitīja līdzi, un pēc tam jau visi gājām uz krastmalu. Šī sajūta nav atkārtojama un tā apziņa, ka mēs to spējām - iziet cauri tai sarežģītajai situācijai… Varēja taču pagriezties visādi.
Bet nebija tā bailīgi mazliet?
Nē, nē! Bija taču laiks, kad mēs runājām vienu, domājām citu un darījām vēl kaut ko citu. Šī bija tā situācija, kad mēs paši varējām mēģināt kaut ko darīt un arī darījām. Mēs visi, kas balsoja par neatkarību, bijām ļoti vienoti. Un vispār tajā Augstākajā padomē, kur bijām 201 ievēlēts, nebija tādu, kuriem galvā ir kaut kāds trūkums. Gan mūsu pusē, gan arī pretējā pusē. Tur nebija nejaušu cilvēku, un visi bija ar kaut kādu savu nostāju. Piemēram, Rubiks. Kāds viņš bija tad, tāds viņš ir arī šodien. Par to var viņu cienīt, ka viņš nemainījās, nekā viena daļa pēc tam piecreiz jau pa šiem gadiem mainījusi savu piederību kaut kam.
<..> Un armija bija citā pusē. Tas laikam bija vairāk uz puča laiku, kad runāja, ka ir jau saraksts, kuriem tad būs tēva, vectēva ceļš paredzēts. Tie, kas balsoja par neatkarību. Bet bailes? Nu nebiju vairs puišelis, jau pāri 35 gadiem, un tajā laikā jau sāc saprast.
<..> Gandrīz katram latvietim ģimenē kaut ko izveda. Man vecāmāte stāstīja, ka tas bija ļoti briesmīgs laiks. Propaganda jau bija viena, un tā bija par zvērīgajiem vāciešiem. Bet vecāmamma teica, ka NKVD nebija mazāk traki. Tauta vienkārši nerunāja, jo Staļins bija iedvesis bailes savā valdīšanas laikā. 1988. gadā sāku strādāt kolhozā Staļģenē. No Jaunsvirlaukas, kas bija viena no bagātākajām Zemgales vietām, gandrīz 90 procentu no lielsaimniekiem izveda. Viens bija palicis. Viņš dzīvoja, dzīvoja savā mājā, bet viņš dzīvoja tik klusi, tik, tik nemanāmi. Es biju aizgājis pie viņa. Viņš nerunāja nevienu vārdu. Vietējie teica, ka viņam vēl ir no tā laika bailes, kaut arī pašam jau astoņdesmit gadu.
<..> Mēs tāpat visi klausījāmies Amerikas balsi no Vašingtonas, kur nepārtraukti juka nost. Un, kad sākās atmoda, katrā ziņā es nedomāju, ka tas notiks tik ātri.
Kā tev likās, cik ilgi tas projekts ies? Kamēr būs īsta neatkarība?
Faktiski Baltijas ceļš bija pirmais, kad man likās, ka absolūta atpakaļceļa vairs nav. Kad nobalsojām par 4. maija deklarāciju, tad tas jau bija neatgriezeniski. Tad pučs un janvārī vēl barikādes.
Barikādes laucinieki uztaisīja.
Laucinieki vienmēr vairāk vai mazāk bijuši neatkarīgi arī savā domāšanā. Taču viņi ir ļoti paklausīgi. Arī tagad. Bet pienāk kaut kāda robeža!.. Bija pat viens, kurš no laukiem atbrauca ar mēslu kravu. Mēs ļoti ātri savācām cilvēkus un tehniku. Barikāžu laiks ir palicis spilgti atmiņā. Pie Augstākās padomes stāvēja brīvprātīgie, un vienīgais viņu «ierocis» bija… gāzmaska. Ik pa brīdim sardzē stāvēja arī sievietes. Pie ugunskuriem sēdēja cilvēki. Vienīgais ierocis - priežu baļķēns, tāds, ko var rokā saņemt - noasināts. Un sēdēja viens pie otra, visi bija vienoti - vai latvieši, vai krievi, vai ukraiņi…..
Un par puču?
<..> Tad no iepriekšējām kļūdām bija mācījusies gan armija, gan interfrontisti. Braucot iekšā Rīgā, visur bija bruņutransportieri. Bauskas šosejā, Jelgavas šosejā jau pie robotu rūpnīcas bija bruņutransportieris. Nevienu smago mašīnu uz centru nelaida. Baigā neziņa bija. Mēs visi taču bijām dzirdējuši par Karabahu, mēs redzējām, kā tur acis spīd, kad sapieru lāpstiņa rokā, neatkarīgi no tā, kas pretī - balts, melns, sieviete, vīrietis vai bērns. Tas bija brutāls spēks, kas sita.
Jā, tur varēja izprovocēt, un visādi varēja sanākt. Faktiski mēs bijām neapbruņoti, dziedoši, bet ar savu baigi stipro pārliecību. Bet es vēlreiz varu atkārtot tikai vienu un to pašu, ja tu reizi esi aizgājis pa to ceļu, tu nevari mētāties, jo tad tu nevari sevi cienīt…
<...> Pučs faktiski nevarēja sanākt. Tad būtu drausmīgs slaktiņš, jo tautu, kas dabūjusi paelpot kaut kādu brīvību, otrreiz atpakaļ nedabūt. Sevišķi tos, kuriem nav ko zaudēt, kuri jau ir kādreiz no režīma cietuši, jo viņi zina, ko tas nozīmē. Tāpat ir daļa cilvēku, kuri iet par savu lietu, neskatoties ne uz ko. Dzīvē vienmēr tikai dullie izcīna uzvaru.
Biji gatavs pašam trakākajam variantam?
Man pirms tam pateica - «Mārtiņ, tu arī esi tajā sarakstā!».
Kas tie par sarakstiem? Visi kaut ko runā...
Redzējis neesmu, bet es pieļauju, ka tā tas varētu būt. Tāpat kā bija kaut kāds saraksts ar cilvēkiem, kuri iestājās un kļuva par ziņotājiem pēc ievēlēšanas. Es esmu dzirdējis, bet redzējis neesmu. …jo tā organizācija… nu nevar to novērtēt par zemu - gan kompartijā, gan visur viņi savāca ne jau muļķus.
Tu skaisti runā par politiku. Kāpēc tad tu no tās aizmuki?
Neaizmuku. Mans uzskats ir tāds, ka ar politiku jānodarbojas tiem, kuriem gribas to darīt. Politiķim ir jāspēj atrast kompromisu ar sirdsapziņu, ar tēvu, māti, brāli, meitu, dēlu, kaimiņiem. Viņam arī jāmāk sadzīvot pašam ar sevi. Es to nespēju. Līdz 1995. gadam es caur Augstāko padomi izgāju lielu dzīves skolu, kur iemācījos simtprocentīgi lasīt dokumentus. Bet es sapratu, ka tas nav priekš manis. Ja es daru, tad es daru ļoti nopietni. Parasti gudram vajag vairākas reizes, lai viņš saprastu, ko viņš var, ko ne. Man kā muļķim pietika pilnībā ar vienu. Mani aicināja un piedāvāja, bet… jebkurā gadījumā šo laiku es ļoti augstu vērtēju un nenožēloju.
<..>Reiz es pasēdēju Saeimā aizmugurējās rindās. Tā kā stikla siena. Iekšā dzīvo savu dzīvi, viens otru audzina, lamā un runā tik kvēli par mīlestību, par elektorātu, bet lejā kafejnīcā iedzer konjaciņu, uzdzer kafiju vai otrādi un… viss ir kārtībā. Bet risinājuma nav!