Šobrīd sarežģītais iestudējums, paskrubinot zem scenogrāfa, komponista un aktieru ansambļa talantīgi veidotās garoziņas, tomēr izskatās negatavs. Jautājumi, uz kuriem atbildes tā arī neizdodas atrast, manuprāt, ir pārāk būtiski, lai iestudējumu atzītu par veiksmi. Kaut izrādei netrūkst arī kvalitāšu, kas apbur.
Paraugu traumējošais spēks
Plūdos un saulgriežos Straumēnu skaņās V. Meikšāns mēģina strādāt Latvijā labi pazīstamos, bet reti izmantotos metaforiskā teātra spēles noteikumos. Eimunta Nekrošus domāšanas un estētikas ietekmes Straumēnu kontekstā ir nepārprotamas, bet pretrunīgi vērtējamas. No vienas puses, uzvedums pierāda, ka metaforiskais teātris nav aizejoša laika zīme. Tā reizēm subjektīvi šķitis, skatoties, kā «tēvi» atkārto pirms gadiem savas atrastās metaforas atkal un atkal, dziļuma dimensijai pakāpeniski noplicinoties. Metaforiskais teātris ir ne tikai dzelžaina tēlu sistēma (tai, protams, ir jābūt), bet arī spēle un pārsteigums. Ir brīži, kur režisoram izdevies radīt savu valodu - rotaļīgus, daudzslāņainus tēlus, kuros sadzīvo sadzīviskā un rituālā realitāte.
Diemžēl ne visi tēli veidoti ar tādu rūpību. Acī duras fakts, ka V. Meikšāns nereti izmanto tieši tās metaforas, ko savos iestudējumos izmantojis E. Nekrošus. (Varbūt aizguvums ir pastarpinātāks, jo arī somu režisora Kristiana Smeda daiļradē ir darbi, uz kuru estētiku traumējošu iespaidu atstājušas E. Nekrošus izrādes.) Turklāt - izmanto tādā pašā veidā. Kustību partitūra, dzīvnieki, pārdabiskā pasaule... Un tad jau vēl ir virkne tēlu, kas uz skatuves labi izskatās, bet kuru nozīme nav nolasāma vispār, radot nozīmju melnos caurumus izrādes audumā.
Blakus šiem noslīdējumiem - veiksmes, kas pierāda, cik dažādi iespējams izprast aizguvumu. Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās ir baudāma jutekļiem - acīm un ausīm. Protams, izmantotie paņēmieni nav jauni, tomēr ir tik organiski, ka jautājums «par oriģinalitāti» neienāk pat prātā. Reiņa Suhanova telpa, šķiet, izaug no dabas. Šo pašu principu skaņu partitūrā iemiesojis arī komponists Jēkabs Nīmanis. Mūzikas instruments izrādē ir cilvēka ķermenis un dabiskie materiāli, telpu veido pamatkrāsas un tīru ģeometrisko formu askētiski salikumi. Skaņa plūst no cilvēka, tāpat kā bērzu sulas no koka dēļa, kas iestiprināts māju sētā. Abi izrādes elementi valdzina arī ar to, ka, būdami pašpietiekami savā estētiskajā skaistumā un filozofiskajā pamatīgumā, pieļauj dažādus Straumēnu lasījumus. E. Virzas Straumēni, protams, ir rituāls, kas izspēlējas ikdienišķās norisēs, dievkalpojums, kurā tiek pielūgta Daba. Tie ir arī latviskuma apoteoze, klaji ideoloģisks, kaut autora - formas ģēnija radīts darbs. Un ir tikai loģiski jautāt, kāda attieksme pret šo pretrunīgo literāro materiālu šodien pavisam cita laika kontekstā ir gados jauniem māksliniekiem. Pielūdz? Kritizē? Uzskata par nederīgu? Atbildes taču iespējamas dažādas.
Struktūras pinekļos
Izrāde veidota, izmantojot etīdes. Acīmredzams, ka metode aktierus atraisījusi. Mārtiņš Meiers, Inga Siliņa, Ingus Kniploks, Inese Ramute, Ģirts Rāviņš, Ilze Lieckalniņa, Oskars Morozovs un Māris Bezmers spēlē ar tādu sajūsmu, ka kopējos svētkos gribētos piedalīties. Bet starp skatuvi un skatītāju zāli novilkta tāda kā plēve, kurai cauri enerģija neizlaužas. Varbūt šur tur klibo ritms, varbūt izrāde ne līdz galam uzaudzina sajūtu skatītājos. Bet galvenokārt, man liekas, izrādei trūkst iekšējo noteikumu, kas ļautu skatītājam skaidri pateikt - izrādes veidotāji par Straumēniem domā, lūk, ko.
V. Meikšāna iestudējumam trūkst struktūras, kas tik būtiska Virzam. Protams, tas nenozīmē, ka režisoram a apriori vajadzēja izmantot gredzenveida vai spirāles struktūru, kas formē E. Virzas rituāla gaitu. Bet, atsakoties no tās, vietā vajadzēja likt savu. Izrāde attīstās ne īsti lineāri, ne īsti pa apli. Tas ir - tā tēlo ne īsti laikmetīgu sadzīvi, kurā darbs ir tikai darbs, ne īsti rituālu, kosmisko sakārtošanas darbu. (Atšķirībā no E. Virzas, kam izdodas vienā tēlā ietilpināt abus.) Vienā ainā izrādē - asprātīgi izpildīti, tomēr tikai «lauku darbi», citā - sakrāla telpu, kur uz skatuves fiziski parādās dievība. Ar dziļu cieņu jāizturas pret uzdrošināšanos runāt par tik sarežģītu jautājumu kā latviešu mitoloģija, tomēr šķiet, ka tradicionālās kultūras jautājumos izrādes veidotāji aizšļūkuši materiālam pa virsu, īpaši neiedziļinoties pat gadskārtu ritos un dievību atbildības sfērās.
Problēmas raisa arī teksts. Režisors izvēlējies E. Virzas tekstu atsvešināt - izrādē, kurā Dieva vietā ir viss dabiskais, Straumēnu tekstus aktieri runā mikrofonos. Teksts pazūd, distancēšanās ir acīmredzama. Tai pašā laikā izrāde, šķiet, tomēr nedekonstruē E. Virzas darbu. Kur tad ir īstā attieksme? Intuitīvi šķiet, ka Straumēni izrādes radošajai trupai ir «pa īstam». Analizējot uz skatuves notiekošo, to pierādīt nevaru. Traucē pārbagātais etīžu birums, ainas, kas cita citu izslēdz un veido pārlieku pretrunīgas saiknes. Izrāde rada iespaidu, ka iestudējuma tapšanas laikā trupa patiesi aizrāvusies. Bet arī jautājumu, vai režisors kādā brīdī nav izlaidis no uzmanības fokusa to, ko ar izrādi vēlējās pateikt.