Lielā problēma ir tā, ka minimālā alga kā instruments patiesībā neko nerisina. Tirgus ekonomikas apstākļos vajadzētu būt tā, ka katrs pats sev nosaka minimālo algu - cilvēkam pašam ir jāzina sava kvalifikācija, jāapzinās, cik intensīvam darbam viņš ir gatavs, kādu atbildību viņš ir gatavs uzņemties. Padomāsim kaut par to vienas profesijas ietvaros: grāmatvedim var būt veicamo operāciju atbildība un attiecīgi atalgojums x un var būt nesalīdzināmi lielāks, par kādu minimālo algu kā atskaites punktu mēs varam runāt?
Varbūt amatpersonas minimālās algas jēdzienu kaut kā psiholoģiski saista ar iztikas minimumu - mazāk maksāt vienkārši nedrīkst...
Saprotu, bet tā nedrīkst spriest. Apskatīsim konkrētu grupu ar ļoti lielu nabadzības risku - sieviete ar diviem apgādājamiem bērniem. Mazliet vulgarizējot, tas nozīmē, ka vajadzīgi trīs iztikas minimumi. Tad ko darām - nosakām, ka šādai grupai minimālā alga ir trīs iztikas minimumi? Tā nevar. Cits variants - pensionārs, kura pensija nodrošina iztikas minimumu, bet viņš grib piestrādāt. Tad ko darām - tā kā iztikas minimums viņam ir, tad nekādu minimālo algu uz viņu vispār neattiecinām? Tā nevar. Atkārtoju - minimālā alga nav instruments. Galu galā ir daudzas valstis, kurās tādas minimālās algas vispār nav, tomēr vidējā ir krietni augstāka nekā mums. Attiecīgi mums ir vairāk jādomā par vidējās algas palielināšanas ceļiem. Un tie, protams, ir investīcijas, jaunas darba vietas, un šim mērķim vairāk jādomā par nodokļu uz darbaspēku mazināšanu.
Tātad LDDK iebildīs pret minimālās algas palielināšanu?
Var jau to algu celt kaut straujāk, bet mūsu pienākums ir brīdināt par nepatīkamiem blakus efektiem. Piemēram, minimālās algas paaugstināšana palielina bezdarba riskus.
Tāda tēze ir, tomēr ekonomistu vidū ne vienprātīgi pieņemta.
Klau', ja uzņēmējam ir jāpalielina alga darba ņēmējam, kura darba efektivitāte netiek līdzi algas kāpumam, tad vienkāršāk ir to darba vietu likvidēt vai vismaz neveidot jaunas. Un tad mēs iegūstam bezdarbniekus, par kuriem visiem kopā jāmaksā, toties nav vairs tā kaut niecīgā, tomēr pienesuma, ko iepriekš deva minimālās algas saņēmēji. Iedomāsimies tos dažādos darbiņus, ko veic pensionāri - sauciet, kā gribat, - uzraugi, dežuranti utt. Algas tur mazas, bet vismaz kaut kas. Ja sāk palielināt minimālās algas, var būt risks, ka darba devējs izšķiras šādu darbiņu labāk likvidēt. Tas pats attiecas uz daudzām darba vietām reģionos.
Bet lai būtu - ceļam to minimālo algu. Bet tad paralēli ir jādara vairākas lietas. Jāievieš veselības apdrošināšanas fiksētā iemaksa. Un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes (IIN) samazināšana vēl par 4% papildus valdības jau plānotajam mazinājumam.
Fiksētā iemaksa, nevis Veselības ministrijas piedāvātie 4% no IIN veselībai?
Mums ir apmēram septiņi dažādi IIN maksāšanas režīmi (patentmaksājumi u. c.), attiecīgi tos 4% jēdzīgi «iemunsturēt» nav iespējams. Pareizāk būtu tā: ir grupas, kas atbrīvotas no maksājuma (pensionāri utt.), pārējie maksā.
Un kāds šis fiksētais maksājums varētu būt?
Mēs zinām, ka šobrīd veselības aprūpei tiek tērēti apmēram 500 miljoni latu gadā. Lai nozare varētu kaut cik normāli strādāt, vajadzētu 700 miljonus. Dalām šo summu ar iedzīvotāju skaitu Latvijā, pieņemsim, diviem miljoniem. Skaidrs, ka tur būs grupas, kas no maksājuma atbrīvotas, par tām maksā no budžeta kopējiem ieņēmumiem, bet pārējiem - rupji rēķinot, 20 lati mēnesī.
Tas ir diezgan daudz, jo īpaši mazo algu saņēmējiem.
Labi, tad palielinām neapliekamo minimumu par 25 latiem, lai cilvēkam būtu no kā maksāt. Jebkurā gadījumā ir jārada motivācija cilvēkam pilnveidot sevi, nopelnīt vairāk.
Daudzi mazo algu saņēmēji gan teiks, ka motivācija viņiem ir, nav objektīvo iespēju.
Nevaru piekrist. Vidējā alga - nešķirosim tagad strikti balto no ēnu sektora - ir apmēram 500 latu mēnesī. Tātad ir cilvēki, kuri nez kāpēc spēj atrast kaut cik jēdzīgu atalgojumu.
Vēl FM ierosina palielināt neapliekamo minimumu no pašreizējiem 45 latiem mēnesī uz 84 latiem, tiesa, pagaidām nedefinētai grupai «ar mazām algām».
Nu, tā grupa varētu būt gandrīz puse no strādājošajiem, jo vismaz oficiāli tā sanāk... Redzat, piedāvātā shēma ir diezgan smagnēja, jo praksē tas notiktu tā. Visi maksā ar neapliekamo minimumu 45 lati; tad valsts konstatē, kādi tad strādājošajam aizvadītajā gadā ir bijuši ieņēmumi, un tad maijā - jūnijā to zemo algu saņēmējiem zināmu summu, teiksim, 40 latus, atmaksā atpakaļ. Labi. Bet paskatīsimies no citas puses. Grupas ar lielāko nabadzības risku ir: a) mājsaimniecība, kurā ir tikai viens apgādātājs, bet viens vai vairāki apgādājamie (lielākoties sievietes ar bērniem), b) ģimenes ar trim un vairāk bērniem. Šīm grupām daudz jēdzīgāk būtu palielināt atvieglojumus par apgādājamām personām, jo šo ieguvumu tu sajūti uzreiz, nevis kaut kad pēc pusgada. Un šiem atvieglojumiem ir jābūt lielākiem, nekā šobrīd piedāvā FM (palielināt no 80 uz 98 latiem mēnesī, kas ir maz). Respektīvi, ja valstij ir, kā tagad moderni mēdz teikt, fiskālā telpa, kā mazināt nabadzības risku, tad šis resurss ir maksimāli jālieto tieši atvieglojumu par apgādājamiem virzienā, nevis jāatšķaida pa visu «virsmu». Jā, es zinu iebildumus pret šo nostāju - ja uzsvaru liks uz atvieglojumiem par apgādājamiem, tad nekāds jauns atspaids netiks trūcīgiem cilvēkiem, kuriem nav, teiksim, bērnu. Kā nu tur bija - 25 gadus jauns cilvēks, maza pieredze, attiecīgi maza alga utt. Labi, bet noliekam blakus tieši tādu pašu jaunu cilvēku, kuram ir bērns. Skaidrs, ka pirmais ir konkurētspējīgāks, jo darba devējiem dažkārt ir pretenzijas pret darbinieku bērnu slimošanu utt. Un skaidrs ir arī tas, ka tas otrs «variants» kaut ko dara, lai šajā valstī būtu bērni, tātad nākotne. Un tad valstij ir - patīk tas kādam vai nepatīk - jāizlemj, kuru grupu svarīgāk atbalstīt. Es sliecos domāt, ka to, kur ir bērni. Ja mēs varam atļauties, ka Valsts kasē neienāk kādi līdzekļi sociālās politikas instrumentu dēļ, tad šie instrumenti ir jāizvēlas precīzi un ar skatu nākotnē. Diemžēl pašreizējais piedāvājums ir politiski orientēts - lai būtu maksimāli plašs aplaimoto skaits. Bet tam ir mazs sakars ar nabadzības mazināšanu.