Laiku pa laikam sabiedrībā tiek aktualizēta diskusija par mikrouzņēmumu vietu un lomu tautsaimniecībā, nereti saistot tos ar nodokļu optimizēšanu. To, ka ir tādi biznesa vides pārstāvji, kuri mikrouzņēmumu nodokļu režīmu izmanto, lai ietaupītu, un mikrouzņēmumu statusā piespiež vai pierunā pāriet savus darbiniekus, pērn un vēl senākā pagātnē daudzkārt uzsvēra Finanšu ministrijā. Bijušais finanšu ministrs, tagadējais labklājības ministrs Jānis Reirs šogad Dienai arī norādīja, ka, vērtējot no sociālā nodrošinājuma jeb, precīzāk, no sociālā nodrošinājuma trūkuma aspekta, īpaši neatšķiras cilvēks, kas iesaistīts mikrouzņēmumā, un darbinieks, kurš algu saņem aploksnē, jo sociālās iemaksas ir niecīgas gan vienā, gan otrā gadījumā, līdz ar to abos gadījumos jārēķinās, ka vecumdienās pensija būs niecīga. Jāatceras arī, ka nesen nodokļu optimizēšanas fokusā mikrouzņēmumi tika pieminēti saistībā ar taksometru nozari.
Lai gan argumenti, kas vērsti pret mikrouzņēmumiem (nodokļu optimizēšana, liels nabadzībai pakļautu pensionāru skaits nākotnē un, iespējams, ne tā veselīgākā ietekme uz konkurenci), ir vērā ņemami, tomēr nedrīkst aizmirst, ka mikrouzņēmumu veidošana ir legāla, valsts varas ieviesta, Saeimas akceptēta uzņēmējdarbības forma, atšķirībā, piemēram, no aplokšņu algu maksāšanas, kas ir likumpārkāpums, turklāt par aplokšņu algu maksāšanu apjomos, kas pārsniedz desmit minimālās mēnešalgas, uzņēmējam draud pat reāla brīvības atņemšana.
Ja normatīvo dokumentu izstrādātāji un pieņēmēji 2010. gadā, kad stājās spēkā Mikrouzņēmumu nodokļa likums, ieviesuši dažādi interpretējamas normas un atšķirīgi tulkojamus formulējumus, tad tagad, 2016. gadā, ministrijām ir iespēja sagatavot un Saeimai ir iespēja pieņemt labāku, precīzāku likumu, kurā nebūtu diskutabli interpretējamu normu. Un, ja valsts līmeņa eksperti prot argumentēti pamatot, ka situācija tautsaimniecībā 2016. gadā radikāli atšķiras no 2010. gada situācijas, tad jāmaina tolaik pieņemtie normatīvie dokumenti.
Tomēr, kamēr mikrouzņēmums ir oficiāla, pēc Saeimas gribas apstiprināta biznesa forma, tikmēr nav ko brīnīties, ka tā tiek izmantota. Pasludināt pilnīgi visus mikrouzņēmumu veidotājus par ļaunprātīgiem nodokļu shēmotājiem vai par potenciālajiem sociālā budžeta grāvējiem nav nekāda pamata.
Kā jau bieži vien, te svarīga ir izvērtēšana - kad mikrouzņēmums tiešām ir daļa uzņēmēja apzināti veidotas nodokļu optimizēšanas shēmas, kuras mērķis ir kropļot konkurenci un izvairīties no darba līgumu slēgšanas ar strādājošajiem, un kad mikrouzņēmums ir godīgs veids, kādā darboties biznesā.
Jāpiebilst arī, ka uzņēmējdarbības eksperti pieļāvuši - darba tirgus globālā mērogā mainās, virzoties prom no modeļa «uzņēmums ar lielu, tikai tajā strādājošu darbinieku skaitu» uz modeli, kurā, teiksim, profesionāls IT speciālists sadarbojas ar vismaz pieciem uzņēmumiem, līdz ar to nepieciešams juridiski pilnveidot klasiskajām darba tiesiskajām attiecībām alternatīvus sadarbības modeļus.