Protams, Likteņdārza atbalstam un ziedojumu vākšanai varētu veltīt jebkuru saviļņojošas mūzikas programmu, taču šis bija īpašs gadījums. Tā idejiskais smaguma centrs, apvīts ar Georga Pelēča, Ļeras Auerbahas un romantisma klasiķa Fēliksa Mendelszona-Bartoldi darbiem, bija Arvo Perta 4.simfonija _Losandželosa_, slavenā igauņu komponista veltījums nu jau sešus gadus ieslodzījumā Krievijā turētajam uzņēmējam Mihailam Hodorkovskim un visiem netaisnīgi vajātajiem. Tas vērta koncertu nozīmīgā sociālpolitiskā notikumā, kas uzrunāja ar principiālu politisko un pilsonisko vēstījumu.
Tiesa, uzreiz godīgi jāatzīst, ka A.Perta jaunā simfonija, ko diriģēja Tenu Kaljuste, nepiedāvā nedz vērienīgu simfonisko drāmu, vētrainu tēzes - antitēzes saduri, nedz principiāli jaunus atradumus mūzikas valodā, kas netverami balansē starp atonālo un tonālo, robežu krāsojot pamazināto harmoniju simetrijā. Pat pagrūti vispār uztvert šo darbu kā simfoniju. Te drīzāk piederētos šodien bieži lietotais, universālais žanra apzīmējums: Mūzika. Ne tāpēc, ka simfonija rakstīta kamersastāvam, kas papildināts ar sitaminstrumentiem un sevī instrumentālās deklamācijas veidā slēpj vārdu kodu - kanoniskos pareizticīgo tekstus. Varbūt nosaukums Los Angeles saistāms nevis ar pilsētu un orķestri, kas pasūtīja šo simfoniju, bet gan ar lūgšanu Sargeņģelim?
Visās trijās simfonijas daļās mūzika rada klaustrofobiskas izjūtas un nekādā ziņā klausītājam nesniedz egoista - patērētāja baudu. Šķiet, ka Perts kļuvis vēl noslēgtāks savas mūzikas hermētismā un arī hermeneitikā, kuras noslēpumainajā, sakrālajā skaņu matemātikā komponists neielaiž emocijas un cīņas no ielas. Te ir kaut kas cits - nebeidzamas sāpes un skumjas, kuru izteiksme savā ziņā rada A.Perta 2002.gadā komponētajam megaopusam, desmit daļu ciklam Lamentate. Bezgalīga bezcerība. Mūzikā - laika mākslā - tieši šo dimensiju, laika ritumu, padarot mokoši garu un smagu. Kā šaurā telpā, no kuras nav izejas. Zīmīgi, ka noklausīties Hodorkovskim un visu varu prettiesisko represiju upuriem veltīto simfoniju Lielajā ģildē ieradās Gruzijas premjers, bet zālē neredzēja Krievijas vēstniecības pārstāvjus. Tomēr simfonija, kas jau skanējusi ievērojamākajos koncertnamos ASV (Losandželosā, Čikāgā, Ņujorkā), Austrālijā un Eiropā, tajā skaitā Somijā, tieši Krievijas prezidenta vizītes laikā, palēnām tuvojas Krievijai. Līdzīgi kā Ļeras Auerbahas koncepcijā satriecošais Krievu rekviēms, kas Latvijā skanēja Garīgās mūzikas festivālā.
Koncerta noslēgumā balva ikvienam, kas šurp nācis nevis taisnīguma, bet pašas mūzikas dēļ, bija Fēliksa Mendelszona-Bartoldi stīgu oktets, kas pārlikumā pilnam kamerorķestra sastāvam izskanēja ar apbrīnojamu vieglumu un azartu, valdzinot ar tik izsmalcināti dabisku muzikalitāti, kā laikam to spēj vienīgi Kremerata Baltica. Saspēlē atraisīti un aizrautīgi iedvesmoti, taču precīzi un eleganti, viņi komponista simtās jubilejas gadā darīja viņa romantismu atkal jaunu un dzīvu. Ko tur teikt - vienkārši izcili un ar lielu kopspēles prieku, ko kremeratieši joprojām prot sargāt no «īstu profesionāļu» rutīnas.