Koncerta skaņdarbos pausto dramatismu un zaudējuma sāpes mūziķu meistarība spēja pārvērst ieguvuma priekā. Kristīnes Adamaites solo ērģeļu krāsas atklāj stilistiskā kontrastā, ieskaņā romantiski uzbango Sezāra Franka korālī un atturīgi ietonē Baha korāļprelūdiju starpspēlē. Doma akustikas izmantojums ar ērģeļu balkonu un altāra daļu kā atbalsta punktiem kalpoja satura atklāsmei. Paula Cēlana dzejas rindas A.Mazlovska tulkojumā («…mēs rokam kapu gaisā tur guļot nav šauri...») palika prātā līdz ar Dona Jafes Todesfuge pirmatskaņojuma raisītajām sajūtām, kad no augstumiem skanošo R.Jafes čella atsvešināto monologu turpināja kora polifoniskie savijumi bez harmoniju krāšļiem. Čella un kora samierinošais dialogs Džona Tavenera Svyati kā starp zemi un debesīm lidojošs, dažbrīd gluži ēteriskās dinamiskās gradācijās. Jau altāra daļā, tradicionālā latīniskā teksta grožos, taču nemitīgās noskaņu mijās un trauksmainībā Knuta Nīsteda Stabat mater noapaļoja Māra Sirmā vadīto ekumenisko satikšanos mūzikā uz gaiša akorda, kas apgaroja visu mūziķu, īpaši tēva un dēla, sejas, saņemot pelnīto klausītāju pateicību. Rīgas Domā līdz ar kuplo tūristu pulku vēl krietni daudz vietu būtu atradies gandarītiem pašmāju interesentiem.
Vērtējums: 5 no 5
Divu spilgtu koncertu dēļ, kuros dzimtajā Rīgā viesojās čellists Ramons Jafe, korskaņa kopā ar čella cilvēciski izteiksmīgo, silto balsi kļuvusi par spilgtu šā pavasara koncertu vadmotīvu. R.Jafe ir neparasts čellists. Viņš suģestē ar apbrīnojamu domas un emociju koncentrāciju, pašatdevi, atvērtību. Visu spēcīgu un saturīgu dara mūziķa garīgi bagātā personība un artistisms. Šoreiz viņš bija solists trijos ļoti atšķirīgos skaņdarbos, uzrunājot klausītāju no Doma baznīcas dažādām vietām. Ar saviļņojošu personisku toni un agoģiku viņš lika sadzirdēt K.Nīsteda Stabat mater ne kā kanonisku sakrālo opusu, bet kā izmisušas mātes sāpi. Uz ērģeļpunkta risināto, niansēs askētiski izsmalcināto Dž.Tavenera meditāciju Svyati čellists un koris cēla virs zemes lietišķības. Dona Jafes Nāves fūgas pirmatskaņojums, ko iesākot R.Jafe ar skarbu Bartoka pizzicato «pārrauj» dzīves un cerību stīgas, pārsteidz ar skaudro traģismu, ar ko autors piepildījis «abstrakto» fūgas formu. K.Adamaites krāsainā un bagātā ērģeļspēle līdz ar koncepcijā iederīgu izvēli (S.Franka korālis, Baha grēku nožēlas korāļprelūdija) bija ļoti būtiska pilna spektra vēstījumā par cilvēku - no biedējoši šausmīgā līdz garīgai apskaidrībai.
Vērtējums: 4 no 5
Koncerts bija īpaši skaists un manī ierosināja jaunas domas. Pēc koncerta palikusi pēcgarša, es joprojām par to domāju. Pateicoties čellistam Ramonam Jafem, korim Latvija un diriģentam Mārim Sirmajam, esam atklājuši sev jaunu lappusi mūzikā, jo čells un koris man personīgi ir absolūti jauns salikums, pilnīgi jauns skanējums, kam Todesfuge pievienojās arī ērģelniece Kristīne Adamaite. Man bija iespaids, ka dialogā ar kori čells skan kā cilvēka balss. Savukārt koris ar čellu skan kā orķestris. Tādējādi klausoties rodas pilnīgi jaunas jūtas un domas. Man pašai ir divi būtiski atklājumi. Pirmkārt, ka tikai viens čells ir spējīgs piepildīt Doma milzīgo telpu un arī «iziet» no tās ārā. Līdz šim es domāju, ka to spēj tikai ērģeles. Esmu pārliecināta, ka tas ir atkarīgs ne tikai no mūziķa prasmes vai skaņas, vai mūzikas instrumenta. Galvenokārt tas atkarīgs no mūziķa personības gaišuma un spēka. Otrkārt, neraugoties uz to, ka programmā iekļautie skaņdarbi bija no dažādiem laikmetiem, tie bija sakārtoti kā viens vesels. Es tos uztvēru nevis kā romantisma, baroka vai mūsdienu mūzikas skaņdarbus, bet kā pieskārienu mūžībai. Izrādās, ka laikam, kad šie skaņdarbi komponēti, nav būtiskas nozīmes, jo visos laikmetos cilvēki lūdz Dievu par vienu un to pašu.