Cilvēces kultūras vēsturē grāmatām ir unikāla vērtība. Pat tagad, kad pieejamas e-grāmatas, patīkami ir paņemt rokās iemīļoto sējumiņu un iegrimt atmiņu dzīlēs. Manuprāt, iesietai grāmatai būs savi cienītāji arī attīstīto tehnoloģiju laikmetā.
Mums, pēckara paaudzei, nebija iespējas lasīt krāsainu un košu grāmatu - īstu mākslas darbu. Toreiz tās tika iespiestas uz sliktas kvalitātes papīra ar blāvu krāsu veidotām ilustrācijām. Tomēr cieņa un attieksme pret grāmatu bija citāda.
Pa Amerikas prērijām
Lielākais prieks bērnībā man bija dzimšanas dienā saņemt pasakas un stāstus. Naudas grāmatu iegādei vienmēr pietrūka, tāpēc par manām iemīļotajām uzturēšanās vietām kļuva bibliotēkas un grāmatnīcas. Man patika ieelpot savdabīgo papīra un tipogrāfijas krāsas aromātu. Lasīšanas alkas bija tik lielas, ka bieži paslēpu kārtējo lasāmvielu zem mācību grāmatām un lasīju slepus, lai vecāki nepamana.
Atzīšos, jaukas man likās dienas, kad biju saslimusi un nevajadzēja apmeklēt skolu. Toreiz nožēloju, ka reti slimoju. Tad tika revidētas kaimiņienes grāmatu kaudzes, un es iegrimu T. M. Rīda kopotajos rakstos, un, apbrīnojot cēlos indiāņus, traucos pa Amerikas plašajām prērijām.
Nemanot stiepos garumā, un līdz šim lasītais mani vairs nevilināja. Bija sācies romantiskais periods, pirmā iemīlēšanās, un plauktā sāka rindoties grāmatas, kuru varoņi izcieta sūrās mīlestības mokas. Tie bija gan laimīgas, gan nelaimīgas mīlestības stāsti. Daudzi, tāpat kā pasakas, noslēdzās ar kāzām, un varēja cerēt, ka grāmatu varoņi arī tālāk dzīvos dvēseliskā saskaņā. Tajā laikā sāku aizrautīgi lasīt dzeju un pat veicu dažus nesekmīgus mēģinājumus šajā žanrā.
Tā jau nebija, ka lasīju tikai savam vecumam atbilstošas grāmatas. Lai arī ar grūtībām, izurbos cauri R. Rolāna Žana Kristofa biezajiem sējumiem, kā arī citām par klasiku dēvētajām grāmatām. Tās ar savu filozofiju saistīja mani arvien vairāk, ievedot dzīves realitātes izpausmēs, žanra un valodas bagātībā. Bieži atkal un atkal pārlasīju iepatikušās autora atziņas vai izcilus dabas aprakstus.
No lasītāja par gardēdi
Grāmatu klāsts ir tik plašs, ka ikviens var atrast savam prātam un sirdij tīkamu lasāmvielu. Lai cik tas skanētu absurdi, arī lasīt ir jāmācās, jo starp grāmatām ir gan īstas pērles, gan arī, piedodiet, sēnalas. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai no lasītāja kļūtu par gardēdi, kas orientējas literatūrā. Taču es neuzspiežu savu viedokli - cilvēkam ir tiesības lasīt to, ko kāro viņa prāts un sirds.
Grāmatas kļuvušas par īstiem poligrāfijas meistardarbiem un ir dārgas, tāpēc tāpat kā bērnībā esmu atgriezusies pie bibliotēkas pakalpojumiem. Viens no pēdējiem manis lasītajiem darbiem ir L. Praeras La Cucina. Virtuve.
Tajā tīri jutekliski var tvert mafijas zemes Sardīnijas kolorītu - tās skarbās tradīcijas, plosošās kaislības, itāļu virtuves smaržas un garšas. Ēdienu, kuram satura atklāsmē ir svarīga loma, ar baudu gatavo romāna galvenā varone. Uz viņas dzīves peripetijām balstīts grāmatas sižets.