Pirmais rūdījums
Mārtiņš Liepiņš dzīvo Āgenskalnā pie Māras dīķa. Pēc daktera domām, dzīvokļa pievienotā vērtība ir tā ģeogrāfiskais novietojums: «Agrāk, kad bija jāoperē gan dienu, gan nakti, svarīgi bija, ka no šejienes līdz slimnīcai kājām var aiziet sešās minūtēs.» Ķirurga acis iezibas smaidā: «Piedzimu Stradiņos 1943. gada 6. februārī, un ar šo slimnīcu saistīta visa mana dzīve līdz pat šim laikam.»
Kara beigas Liepiņu ģimene sagaidīja Zemgales mežos, kur dzīvoja mātes māsa. 1944. gada Ziemassvētku kaujās leģionāru rindās krita Mārtiņa tēvs, drīz tika izsūtīts tantes vīrs mežzinis. Mājās no vīriešiem palika vectēvs un ar meningoencefalītu smagi slimais Mārtiņa jaunākais brālis. Mārtiņam bija jākļūst par stiprāko: «Bērnība bija skarba, piecu sešu gadu vecumā darīju visus lauku darbus, vajadzēja kopt mājdzīvniekus, palīdzēt tantei mežā. Tas bija mans pirmais rūdījums.»
Pirmo impulsu studēt medicīnu Mārtiņam deva brāļa smagā slimība, bet nozīmīgs bija arī Ozolnieku pamatskolas klases audzinātāja Vladislava Sinkēviča pamudinājums kļūt par ārstu. Mārtiņš iestājās 2. medicīnas skolā, kuru pabeidza ar izcilību, un tas deva iespēju uzreiz, bez obligāto trīs gadu atstrādāšanas vai dienēšanas armijā stāties Medicīnas institūtā: «Jau pirmajā kursā nolēmu pievērsties ķirurģijai, kas aizrāva vairāk par visu! Katru pēcpusdienu gāju uz slimnīcu, asistēju ķirurgiem operācijās, bet no trešā kursa jau patstāvīgi veicu nelielas operācijas, kas tagad nemaz nav iedomājams.»
Mārtiņam pietika laika arī aktīvai sabiedriskajai dzīvei - viņš vadīja ķirurģijas pulciņu, spēlēja rokasbumbu, pievērsās džudo. Tad sportošanu pameta, lai nopietnāk pievērstos medicīnas studijām. Dedzīgais un daudzsološais students pēdējā kursā pat saņēma Ļeņina stipendiju: «Tad es biju bagāts vīrs, jo 80 rubļi mēnesī bija liela nauda!» Pēc studijām jaunais dakteris bija iecerējis strādāt kādā no lauku slimnīcām, taču profesors Ezerietis Veselības ministrijā izprasīja ar izcilību beigušo jauno ķirurgu Stradiņu slimnīcai. Sākās Mārtiņa Liepiņa lielā dzīve viņa vienīgajā darbavietā, un tā ilgst jau 48 gadus.
Ar helikopteru miežu laukā
Jaunais ķirurgs tomēr dabūja pastrādāt arī laukos: «Nebija nevienas lauku slimnīciņas, kurās es 60., 70. un 80. gados nebūtu operējis pacientus vai konsultējis kolēģus. Visbiežāk uz izsaukumiem lidojām ar sanitāro aviāciju, reiz ar helikopteru pat nosēdāmies miežu laukā.» Kolēģu cienīts un godāts, Mārtiņš Liepiņš ilgus gadus vadīja Stradiņu 3. Ķirurģijas nodaļu. 2006. gadā dakterim piešķirts slimnīcas Gada ārsta tituls. Pacienti pārliecināti, ka Mārtiņam Liepiņam ir īpašas rokas. Viņš pats tā nedomā: «Esmu līdz pilnībai noslīpējis operāciju tehniku, ļoti svarīga ir milzīgā pieredze, arī galva strādā, tā neļauj izdarīt kļūdas, un cilvēki man uzticas.»
Atmodas gadu sākumā Mārtiņš Liepiņš stažējās Vācijā un Holandē, apbrīnojot tur redzēto lielisko medicīnas tehniku, bet tagad tāda pieejama arī mūsu ārstiem. Holandē viņš saņēmis uzaicinājumu tur strādāt. Daktera atteikumā izpaudās viņa pieticīgums: «Ārzemēs strādājot, es būtu bagāts cilvēks, taču paliku Stradiņos. Medicīnā nekad neesmu meklējis pašlabumu, cenšos vienmēr izprast tos, kuri slimi, kuriem grūti. Mans lielākais gandarījums, kad redzu, ka cilvēks, kas cīnījās par savu dzīvību, vesels dodas mājās. Šo gandarījuma sajūtu ne ar ko nevar aizstāt!» Mārtiņš Liepiņš ir starptautiski atzīts speciālists. No 1996. gada viņš ir Latvijas pārstāvis Pasaules Ķirurgu asociācijā, regulāri piedalās Pasaules ķirurgu kongresos un uzskata - mācīties un dalīties pieredzē nekad nav par vēlu.
Vienmēr uz kājām
Fiziskā izturība ķirurga darbā ir ļoti būtiska. Dakteris labprāt stāsta par savām mednieka un makšķernieka gaitām: «Dēli ir lielāki mednieki, bet man mežā vairāk patīk svaigs gaiss un gūtā fiziskā slodze. Medījam Alūksnes pusē, tur daudz stirnu, briežu, aļņu, mežacūku, vilku un lūšu. Man ir savi medību un zvejas draugi, interesanti cilvēki, tālu no medicīnas stāvoši, ar veselīgu dzīves uztveri. Tāpat ir ar makšķerēšanu. Ar spiningu un makšķeri darbojos tepat Lielupes baseinā, Kolkas un Rojas upītēs, Baltezerā. Guvums nav galvenais, kaut vienmēr mājās atnesu kādu zivi, jo man veiksmīga roka, un abiem ar sievu zivis ļoti garšo. Galvenais ir process, kad jāairē, jāmet, jāstaigā.»
Dakteris ir atklāts - viņš nevarot lepoties ar to, ka būtu veselīgi dzīvojis: «Agrāk, kad operācija sekoja operācijai, vairāk gribējās nevis paēst, bet kārtīgi izgulēties, taču biju laimīgs, kad māsiņas attapās atnest kaut ko ieēst un uzvārīja tēju. Pēc pusmūža sasniegšanas ēdiens kļūst nozīmīgs. Es ēdu visu, bet atsakos no žāvējumiem un cietajām desām. Mazāk cenšos lietot produktus ar E piedevām.» Seniors katru dienu vismaz pusstundu pavada uz trenažiera, sava veida fizisks vingrinājums ir arī kāpšana pa kāpnēm uz dzīvokli piektajā stāvā. Vasarā brīvais laiks paiet Saulkrastos, kur dārzā abi ar dzīvesbiedri rušinās no rīta līdz vakaram.
Sirmais ārsts ir pārliecināts, ka tieši bērnībā gūtais rūdījums un milzīgā atbildības sajūta bijusi laba ceļa maize. Protams, nozīme ir iedzimtībai. Mārtiņa Liepiņa mammītei bija atvēlēts grūts, bet garš mūžs, arī vecaistēvs nodzīvoja gandrīz 100 gadu. «Man dzīve tāda stresaina, ar daudziem lieliem pārdzīvojumiem un pārstrādāšanos. Maz bija laika domāt par sevi. Taču rūdījies grūtībās un darbā, es vēl biju uz kājām, kad citi vairs nevarēja.»