Latvijas politika nav iedomājama bez «absolūtā ļaunuma» tēliem. Dažādos laikos šajā lomā ir bijuši dažādi personāži, un vairums no viņiem - ar ļoti retiem izņēmumiem - šobrīd ir politikas izgāztuvē. Ir grūti atrast kopsakarības, kādēļ politiķi (un ne tikai) šādā statusā nokļuvuši. Daļa - noteiktu apstākļu dēļ, daļa - sava stulbuma vai īpatnību dēļ, bet vēl citi tāpēc, ka ir gana spilgtas personības ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm.
Uz katru «absolūtā ļaunuma» tēla uzvārdu naski reaģē publiskā telpa. Jau personas uzvārda pieminēšana ir pašpietiekama, lai nokļūtu ziņu izlaidumos un lentēs. Nav svarīgi, par kādu tēmu. Derēs jebkas. Vienvārdsakot - ja esi kļuvis par klišejisku politikas un mediju telpas «absolūto ļaunumu», pat runājot visgudrākās un konstruktīvākās lietas, tev atpakaļceļa nav. Arī intervijas glancētos žurnālos ar baltu kaķēnu klēpī nelīdzēs. Jautājums vairs nebūs par to, vai, bet gan kā nesāpīgāk sapakot koferīti un doties uz izeju.
«Absolūtā ļaunuma» esamība ir zelta ādere politiskajam planktonam. Oponentu retorika ar «absolūto ļaunumu» nozīmē uzmanību, kameru gaismas, turklāt skaidrs kā diena - «absolūtais ļaunums» taču kaut ko perina. Retorika ar «absolūto launumu» ļauj maskēt paša ideju trūkumu, bezpersoniskumu vai mazspēju. Var koncentrēties uz personību, balansējot uz personisku aizvainojumu robežas. Jo visi taču sapratīs. Var, galu galā, nekoncentrēties uz sevi.
Arī ierindas vēlētājam un politiskā procesa vērotājam «absolūtais ļaunums» ir akūti nepieciešams. Ir taču tik komfortabli savās problēmas vainot kādu citu - Repši, Ūdri vai Āboltiņu. Ādas uzvalks, šķībi iereibušais dziedājums TV šovā vai uzmanību piesaistoša frizūra. Atšķirības nav. Katra laika «absolūtajam ļaunumam» savs «atribūts». Šie ir tikai dažu personāžu piemēri.
Līdz ar Solvitas Āboltiņas tomēr taču pēkšņo paziņojumu nekandidēt uz partijas vadītājas amatu Latvijas politikā jau kārtējo reizi iestājušies grūti laiki. Tā pēkšņi un negaidīti ir atbrīvojusies «absolūtā ļaunuma» vieta. Ja tā var teikt, dabīgais Ph līmenis ir izjaukts ne tikai Latvijas politikā kopumā, bet arī attiecīgajā partijā. Ir iestājies vispārējs apstulbums, lai gan vajadzētu taču būt laimībai.
Skumji, bet Latvijas politiskā ekosistēma ir spējīga normāli funkcionēt tikai un vienīgi pie tāda publiskās uzmanības tvaika nolaidējmehānisma, kāds ir «absolūtais ļaunums». Tāpēc nedomāju, ka būs jāgaida līdz jaunajiem kartupeļiem, lai politiskajai gaļasmašīnai būtu piegādāts jauns izejmateriāls. Skarbi, bet tā ir stabila Latvijas politiskā tradīcija.