Jau sen bija zināms, ka šāds izdevums top, lasītas atsevišķas intervijas un manītas fotogrāfijas, dzirdēti nostāsti, kas, sevišķi dzejnieku izpildījumā, riņķoja ap «kafijas baudīšanu ar kaut ko stiprāku». Šie stāsti bieži tika celti priekšā nejaušiem klausītājiem tieši tādos apstākļos, tikai bez paša galvenā - jaunības degsmes, tādēļ daudziem bija paguvuši apnikt vai pat radīt skepsi.
Jau grāmatu pavirši šķirstot, katram, kas nav gluži, kā saka, ar aklumu sists, rodas vēlēšanās skatīties vēlreiz, visu pēc kārtas un uzmanīgi - tik liela ekspresija un pirmatklājuma spēks piemīt daudzajām ilustrācijām atšķirībā no paredzama gurdenuma šī paša perioda «oficiālās» mākslas apskatos. Nenocenzētajos tiešām publicēts milzīgs daudzums iepriekš nezināmu fotogrāfiju un zīmējumu.
Kājām gaisā
Otrreizēja caurskatīšana attaisnojas. Lai gan Guntis Berelis savā blogā apgalvo, ka «nav viegli pateikt, kas ir Nenocenzētie», tomēr nav arī pārāk grūti - tā ir liecība. Galvenais liecinieks ir kādreiz visur dalību ņēmušais vai klāt bijušais Eižens Valpēteris, kurš gan pats rakstījis maz un galvenokārt tādās kā kvadrātiekavās (dizains - Modris Brasliņš). Tomēr viņš rīkojies gudri, atšķirībā no citiem memuāru autoriem ļaujot izteikties daudziem citiem, bet par komentētājām uzaicinot jaunākas paaudzes mākslas vēsturnieces, tā pierādot vielas daudzveidību un atvērtību jaunām interpretācijām. Milzīgu darbu paveikusi Amanda Aizpuriete, vietām kondensējot informāciju par personām un notikumiem, grāmatā pieminētajiem kultūras faktiem, izdevumiem un autoriem. Trūkums - vietām fotogrāfijas nav datētas.
Nenocenzētie, tāpat kā «jaunie citādie» jeb «jači», ko jaunvārdu darināšanas kaislībā radījusi Janīna Kursīte, vai tekstā bieži lietotie «kazisti», faktiski ir «jumta apzīmējums» jeb vārds - lietussargs, zem kura paslēpusies personu grupa vai drīzāk plūstoši konturēts loks, kas var pat likties pretrunīgs, tomēr identificējams pēc apsēstības ar Rietumu kultūru un eksperimentālām radošajām izpausmēm. «Lietussargu» var mazliet kustināt šurpu turpu, taču atmiņu un ilustrāciju stilistiskā radniecība neļauj pilnībā noliegt, ka zem tā vispār kāds ir. Bītņiki, hipiji, estēti un huligāni, skolnieces un Mākslas akadēmijas švīti utt. Grāmatas pirmajās 100 lappusēs vieno, kā raksta M. Traumane, «Kazas kultūra un, vērtējot no mūsdienu skatupunkta - nu jau arī kults». Pēc akadēmiķes un deputātes Kursītes autoritatīvā atzinuma, ka «vienmēr pie «sausā» gala atlikuma pieķēries kāds «slapjais» gabaliņš, kas līdz galam nediferencēts un nenosakāms (...) bijis tas vērtīgākais», seko vairāki desmiti atmiņu stāstu, kas uzrāda gan kopējo, gan atšķirīgo Kazas pieredzēs («Te jebkurš varēja ievīkšīties» - A. Neibarts: «Viņi tur bija katrs par sevi» - A. Grīnbergs). Biežie un jūsmīgie iedzeršanas tēlojumi visumā atbilst 60. gadu modei uz realitāti skatīties ar īpaši saasinātu jūtīgumu, kāds iespējams izmainītā apziņas stāvoklī vai vienkārši agrā jaunībā. Tomēr tie kļūst vienmuļi.
Vērtīgie retumi
Bet, kad jau liekas - ikdienišķo situāciju aprakstiem nekad nebūs gala, pienāk Jāņa Borga raksts, par kuru cits sastādītājs būtu sācis - autors patīkami populārā manierē un ne bez oriģināliem akcentiem izklāsta oficiāli reglamentētās padomju kultūras vēsturi. Daudzmaz ar empātiju apveltītam lasītājam līdzšinējie iespaidi apgriežas kājām gaisā, kļūst saprotama «nenocenzēto» negatīvā definīcija - viņu pašu radīta no sākta gala. Viss, kas šķitis tik parasts, izgaismojas neparasts, gandrīz neiespējams. Tālāk grāmatas vēstījums rit kā pa diedziņu, jo retumu kategorijā vērtīgs ir viss - gan A. Grīnberga un I. Skanstiņa kino, gan džezs, gan roks, gan M. Tenisona teātris Lietuvā, gan mākslinieku kostimētās kāzas. Klātesoša ir arī krievu un ebreju radošā vide. Interesanti tomēr, ka grāmatā gandrīz nemaz vietas nav ierādīts Rīgas Pantomīmas ansamblim, kaut E. Valpēteris pats tajā spēlējis, tāpat netiek skarta homoseksualitātes tēma, uz ko gandrīz vai provocē daudzi attēli.
Sadzīve un augstā māksla
Mākslas kritiķu esejas mēģina tikt galā ar mūžīgo problēmu, kā sadzīves kultūru sasaistīt ar mākslas vēsturi. Protams, latviešu mākslinieki iesācēji atdarināja Rietumu paraugus, tāpat kā viņu Rietumu mākslinieki atdarināja citus Rietumu māksliniekus. Personu rādītājā ir daudz tādu, kas vēlāk guvuši arī formālu ievērību. Citi, iekļaujoties reglamentētas dzīves rāmjos nomaļās profesijās, pārtrauca radošo darbību. Bet kādēļ tik daudzu pūliņi bija lemti ātram izsīkumam, tā arī neaizsniedzoties līdz mākslas vēstures kanoniem, izskaidrojams ne tik daudz ar konkrētu personu radošajām potencēm, kā atkailinot pašas mākslas vēstures konstrukcijas, kurās ideoloģiski apsvērumi ir viens no galvenajiem balstiem: A. Tīfentāle izsekojusi, kā savulaik nekvalificējamas M. Brašmanes un Z. Dzividzinskas fotogrāfijas tikai ar lielu laika nobīdi ierindojās mākslas parādību skaitā. I. Astahovska aplūko avangardiskā «dzīve kā māksla» principa neatbilstību sociālistiskajiem normatīviem, M. Traumane norāda, ka kazistu zīmējumi skatāmi kā kolektīva dienasgrāmata, kas rakstīta ideālajam lasītājam. Ar Nenocenzēto iznākšanu šāda satikšanās kļūst iespējamāka.
Prātā paliek Svīda minētais, ka Andra Grīnberga filma izrādījās nepieņemama gan čekai, gan pēc 23 gadiem - Amerikas latviešu nacionālistiem. Grāmatas varoņi ignorēja padomju kultūru, bet arī brīvās Latvijas māksla viņiem nebija apstājusies ulmaņlaikos. Nenocenzētie izspēlē hipotētisku latviešu mākslas ainu 60-tajos, ja dabisko tās attīstību nebūtu pārtrauksi okupācija ar tai sekojošo režīmu. Attieksme pret to ir mākslas vēstures, nevis mākslas jautājums. I. Skanstiņš savām atmiņām licis zīmīgu nosaukumu - Būtu bijis. Kurš zina, kā?