«Pretinieces uzvarēja, jo vairāk to gribēja,» preses konferencē pēc zaudējuma Lielbritānijai teica Ieva Krastiņa. «Kādu lieku reizi jāaiziet pie videotrenera. Diemžēl ne visas spēlētājas tas interesē,» atzīst treneris Aigars Nerips. Galu galā arī atbloķēšana, kas pēc izlases pirmajām spēlēm tiek locīta pie katras izdevības, ir smaga darba un cīņas elements. «Pienācīgi neatbloķējām,» - spēlētājas un treneri atzina gan pēc pirmās spēles pret Franciju, gan pēc otrās pret Lielbritāniju, un tas parāda, ka darbiņš tomēr netika izdarīts līdz galam.
Lietas, kas pirms turnīra tika minētas starp Latvijas izlases trumpjiem, diemžēl par tādiem pagaidām nav kļuvušas. Melnais darbs tiek paveikts nepilnvērtīgi, to pierāda klibošana atbloķēšanā, cīņā par neitrālajām un atlēkušajām bumbām, bloku pielikšanā, veidojot uzbrukumu. Treneri uzsver, ka nevienai komandai nav tik daudz kombināciju kā latvietēm, taču ko tas dod, ja, saskaroties ar nopietnāku aizsardzību, sadarbība tiek vai nu aizmirsta, vai pajūk!?
To it kā varētu skaidrot ar pieredzes trūkumu. Komandā tiešām ir sešas debitantes, daža laba nav piedalījusies pat kvalifikācijas turnīrā, taču jāņem vērā, ka laukumā toni nosaka pieredzējušākās. Un tas nozīmē, ka diezin vai jautājums ir tikai pieredzes trūkumā.
Pie izslēgta mikrofona komandas pārstāvji atzīst, ka problēma ar attieksmi pret darbu un cīņu ir, turklāt nopietna, taču saglabā cerību, ka izšķirošās spēles nozīme liks aizdegties dažas labas spēlētājas pašcieņai un komanda pret Serbiju cīnīsies par katru laukuma centimetru, par katru bumbu, par katru atbloku. To arī novēlam, jo, lai arī krietni atjaunināta un maz pieredzējusi, šī komanda spēj sasniegt otro kārtu šīgada Eiropas čempionātā, varbūt pat vēl vairāk.