Aptaujai, kura uzrāda, ka eiro ieviešanu atbalsta tikai 15% Latvijas iedzīvotāju, vajadzēja izsaukt politiskajā elitē šoku. Ieviest eiro nav izlīmēt tapetes - tas nozīmē likvidēt nacionālo valūtu. Tas nav tikai ekonomisks lēmums. Psiholoģisks trieciens, izzūdot vienam no nacionālas valsts simboliem, ir neizbēgams.
Pat ja eiro ieviešanu atbalstītu sabiedrības vairākums, citas valūtas ieviešana radītu pieņemšanas grūtības sabiedrībā, izsaucot nostalģijas momentu arī cilvēkos, kas eiro ieviešanu ar prātu atbalsta. Likvidēt latu un ieviest eiro ar 15% iedzīvotāju atbalstu - tas nav joks. Tomēr Latvijas elitei joprojām tas šķiet pilnībā izpildāms uzdevums.
Augstprātībai ir savs pamats - tas nav pirmais gadījums, kad politiski lēmumi neatbilst vairākuma gribai, tomēr tik un tā tiek īstenoti. Tomēr arogantā poza - it kā nekas nebūtu noticis - attieksmē pret SKDS aptauju, kas aprīlī uzrāda tikai 15,3% cilvēku atbalstu pārejai no lata uz eiro, liecina jau par pārspīlētu bezrūpību.
Atbalsts eiro ieviešanai ne tikai tagad ir zems - tagad tas ir rekordzems. Daudzus gadus veiktā SKDS aptauja atklāj, ka Latvijas sabiedrības vairākums vispār nekad nav atbalstījis eiro ieviešanu. Pat 2005. gadā, kad atbalsts eiro ieviešanai bija visaugstākais, to atbalstīja tikai 34,5% iedzīvotāju, parasti atbalsts ir bijis zem 30%. Tā ir daudz nopietnāka pretruna, nekā par to ir bijis pieņemts runāt. Tas ir fakts, kas liecina, ka svarīgāko Latvijas politikas ilgtermiņa galamērķi nekad ilgstoši nav atbalstījis demokrātisks sabiedrības vairākums. Nopietna demokrātiska pretruna, kas nevar tikt ignorēta demokrātiskā Eiropas valstī. Tāpēc no varas pārstāvju puses ir pastāvīgi atkārtots, ka Latvijas referendums par iestāšanos ES vienlaikus jau ir bijis arī balsojums par eiro ieviešanu.
Tomēr demokrātiskā valstī nav tādu jautājumu, par kuriem sabiedrībai ir tiesības izteikties vienreiz. Nav iedomājams, ka demokrātiskā sabiedrībā būtu iespējams ignorēt 85% viedokli, ja notiktu referendums par eiro. Bet referendums vienmēr ir iespējams. Uzturēt sabiedrību letarģiskā miegā eiro jautājumā, tuvojoties pašam izšķirošajam brīdim, kļūs aizvien mazāk iespējams.
Tāpēc īsta diskusija par eiro ieviešanu var izrādīties neizbēgama - sabiedrība par to vēlēsies runāt. Ja kāds domā, ka sabiedrībai pietiks ar pasīvu informācijas kampaņu, viņš tomēr pietiekami nenovērtē Latvijas pilsoņu spriestspēju un cieņu, kā arī to sociālo aktivitāti, kas ir pieaugusi, izplatoties sociālajiem tīkliem. Valdībai nopietni jāgatavojas ieņemt ne tikai Māstrihtas kritērijus, bet arī Latvijas cilvēku prātus. Jo demokrātijas kritērijā šāda lēmuma pieņemšanai 15% atbalsts ir stipri par maz.