Pagājušās nedēļas svarīgākais notikums Rīgas iedzīvotājiem bija pašvaldības paziņojums par būtisku sabiedriskā transporta pakalpojuma cenu kāpumu. Viegli iedomāties, ka par biļešu cenām teju vai ikvienam kas sakāms, ieskaitot tos, kuri šo pakalpojumu lieto maz, jo nu ir iemesls izteikties par Ušakovu. Ja paskatāmies uz situāciju nevis ierakstu sociālajos tīklos žanrā, bet ar vēsāku prātu, liekas lietderīgi nodalīt divus jautājumu blokus.
Ja runājam par ekonomisko, nekas negaidīts, lai cik tas dīvaini skan, nav noticis. Lai gan uz pārējās Latvijas fona galvaspilsēta ir turīga, arī tās budžets nav atrauts no ekonomikas. Rīga nav sala, kuru neietekmētu izaugsmes tempu samazināšanās, attiecīgi mazāki ieņēmumi. Un diez vai ir iespējams vienlaicīgi modernizēt infrastruktūru (vagoni u. c.) un devīgi subsidēt brauciena cenu pakalpojuma lietotājam. Līdz ar to var teikt, ka ilgi šāda žonglēšana tik un tā nevarēja turpināties, un interesantāks jautājums ir, kāpēc pašvaldība par cenu paaugstināšanu izšķīrusies tikai tagad (ciniski vērtējot, varēja taču kaut nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām).
Te mēs nonākam pie otra jautājumu bloka - varas visdažādākajos līmeņos lēmumi ir pārliecīgi politizēti un sasaistīti ar t. s. politiskā PR apsvērumiem. Nereti paši pašvaldību vadītāji izsakās, ka viņi - atšķirībā no politikas nacionālā līmeņa - ir mazāk atkarīgi no partiju ķīviņiem un miglas pūšanas acīs, tomēr diemžēl tas tā, šķiet, nav. Proti, minējuma līmenī var pieņemt, ka Rīgas domes politiskā vadība, kura - neatkarīgi no tā, kā kurš vērtē konkrētos politiskos spēkus, - nav muļķe, tik ilgi ir minstinājusies tāpēc, ka sabiedriskais transports Rīgā šiem cilvēkiem bijis ilgstoši kurbulēts veiksmes stāsts, pierādījums viņu sociāldemokrātiskajai orientācijai un vienlaicīgi prasmīga saimnieka tēlam. Īsi sakot, ej nu atzīsti neveiksmi projektā, kurā tik daudz visādā nozīmē investēts. Līdz ar to autora subjektīvais vērtējums ir: notikušais ir sekas domes vadības sakāpinātajai interesei par to, kā tas vai cits lēmums izskatīsies no PR viedokļa. Rīgas mērs tik ilgi ir veidojis (jāatzīst, ka prasmīgi) savu veiksminieka, kurš turklāt māk dzēlīgi izteikties (arī, jāatzīst, prasmīgi) par politiskajiem pretiniekiem, tēlu, tā pieradis pie tā, ka acīmredzot nav pietiekami domājis par situācijām, kad pareizāk būtu nenoliegt kļūdas. Turklāt taktika (tā tiek lietota arī jautājumā par sabiedrisko transportu) par labajām lietām sist sev uz pleca, savukārt par nebūšanām vainot valdību ir parocīga, bet to nevar izmantot ilgstoši. Gan tāpēc, ka ar skaitļiem var pierādīt, ka nav gluži tā, ka politiski greizsirdīgā valdība finansiāli tur badā Rīgu, gan tāpēc, ka ikvienam loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs - galvaspilsētas statuss patiešām pilsētai rada papildu izdevumus, bet dod arī papildu saimniecisku rosību un ienākumus.
Tāpēc ieteikums Ušakovam būtu šāds (pieņemot, ka viņš vēlas atšķirties no citiem Latvijas politiķiem): viens no labākajiem veidiem, kā uzsvērt savu atšķirīgumu, ir savu neveiksmju atzīšana.