Saskaņas centra (SC) politiskā identitāte tradicionāli saistās ar nacionālo minoritāšu tiesību jautājumiem un savu skatījumu uz Latvijas vēsturi. Šajā aspektā ir pietiekoša skaidrība un prognozējamība. Ņemot vērā, ka SC nonākšana valdībā kļūst arvien reālāka, aktualizējas jautājums par šī politiskā spēka ekonomiskajiem uzstādījumiem, par kuriem dzirdēts krietni mazāk.
Analīzes «objektu» atrast it kā nav grūti - SC ir pie varas Rīgā, tātad secinājumus varētu izdarīt pēc saimniekošanas galvaspilsētā. Ko mēs redzam? Samērā veiksmīgu sociālo programmu īstenošanu, kas loģiski izriet no SC sociāldemokrātiskās orientācijas. Kopš Šlesera aiziešanas no darba domē ir pamanāma piesardzīgāka attieksme pret kārtējiem megaprojektiem. Minētie aspekti vērtējami pozitīvi, tomēr līdzsvaram nepietiek ar to, ka politiskais spēks māk līdzekļus kaut cik jēdzīgi sadalīt, - nepieciešama arī spēja tos pavairot. Ko SC darījis Rīgā tieši uzņēmējdarbības veicināšanai? Reālu saturu grūti atrast.
Tātad ar Rīgas vērtējumu vien nepietiek, jāskatās, ko partija par ekonomiku saka savā programmā. Ir vairāki ierosinājumi, kas saturiski patiesībā atkārto līdzšinējās valdības jau sākto - ideja par Attīstības banku, vienkāršāku nodokļu sistēmu nelielajiem uzņēmējiem. Respektīvi, ir dažas SC idejas, kas faktiski ir arī Vienotības darba kārtībā. Nekā jauna, bet prātīgi.
Ir ierosinājumu bloks, kas skar attiecības ar aizdevējiem. Ideju par nepieciešamību pamēģināt aizdevējus pierunāt uz Latvijai saudzīgāku kredītu atdošanas grafiku (garāku) savulaik jau izteica Lembergs. Teorētiski mēģināt var - Īrijai nesen tas izdevās, tomēr jāņem vērā, ka nosacījumi Latvijai, lai cik neticami tas skan, bija izdevīgāki, tāpēc aizdevēji, visticamāk, nepiekristu. Ierosinājums pierunāt aizdevējus uz pakāpeniskāku valsts budžeta deficīta samazināšanu skan kārdinoši, bet ir ar nepatīkamām sekām. Proti, deficīts kaut kā tik un tā ir jāfinansē, tātad būs jāaizņemas - vietējā vai ārējā tirgū. Globālās nestabilitātes izraisītais naudas resursu cenu kāpums nozīmē, ka šī aizņemšanās izmaksās dārgi. Citiem vārdiem sakot, it kā pozitīvo efektu - ne tik strauju izdevumu samazināšanu - mazinātu nepieciešamība prāvas summas, kas taču noderētu iekšzemē, maksāt aizdevējiem ar citu nosaukumu. Tātad priekšlikums saprotams, bet tuvākajos gados diez vai īstenojams.
SC turpina uzturēt ierosinājumu par progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ja likmes un to maiņas «sliekšņi» ir samērīgi, tad principā atbalstāma ideja. Tomēr jārēķinās, ka a) izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir kļuvusi par savdabīgu nevardarbīgās pretošanās formu un progresīvais IIN tiks ignorēts, b) kamēr Latvijā ir tikai ļoti šaurs reāli turīgu cilvēku slānis, likmju noteikšana ir mēģinājums kaut ko papildus izspiest nabago labā no pusnabagiem.