Dažkārt saka, ka padomju cilvēka domāšanas paradumi joprojām zeļ un plaukst Latvijas ļaužu prātā - arī ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas. Vispārinoši apgalvojumi ir bīstama lieta, tomēr dažas iezīmes patiesi saglabājušās. Proti, okupācijas gados daudzi no mums iemanījās «lasīt starp rindām», savukārt varas pārstāvji centās saskatīt kaut ko varu apdraudošu pat tur, kur nekā tāda nebija. Reālu un iedomātu zemtekstu ziedu laiki.
Un tie turpinās. Daudzi no mierīgajiem civiliedzīvotājiem (jāatzīstas, lielā mērā arī autors pats), kuri vispār interesējas par iekšpolitiku, uz jebkuru jaunumu reaģē ar aizdomīgu - «un kas ir patiesie iemesli?». Nevar noliegt, ka oficiālās versijas patiešām bieži neko nesaka par notikušā saknēm, papildu mērķiem utt., tomēr tikpat bieži melnais kaķis tiek meklēts tur, kur tā tiešām nav.
Piemēram, ja kāda valdības locekle noliedz, ka viņai ir ambīcijas tuvākajā laikā kļūt par valdības vadītāju, viedi ļaudis apdomājas un formulē vismaz piecus «īstos iemeslus», kāpēc viņa tā saka. Starp šiem «iemesliem» nez kāpēc nav tik pašsaprotams, ka kundzei ir mazi bērni un viņa - tas nevar būt! - nevēlas viņu audzināšanā piedalīties vēl mazāk. Ja no amata atkāpjas kādas lielas slimnīcas vadītājs, skaidrs, ka vai nu nozares ministrs grib viņa vietā likt sev lojālu cilvēku, vai vadītājs ir savārījis kādas nopietnas ziepes. Nez kādēļ netiek pieļauts, ka cilvēkam, kurš daudz sasniedzis un nav vairs jauneklis, kādā jaukā brīdī var sakāroties mierīgāku dzīvi.
Par šo sazvērestības teoriju kā uztveres veida dominēšanu varētu vien pasmaidīt, ja vīruss aprobežotos ar publiku. Tomēr liekas, ka kaite sāk ietekmēt arī pašus aktierus uz politiskā teātra skatuves. Piemēram, kādam nelielas partijas vadītājam pēdējā laikā nākas uzklausīt pārmetumus par posmu, kad viņš bijis kādas ministrijas valsts sekretārs. Samērā garlaicīgais sižets ir pamanījies apaugt ar «skaidrojumiem» tā, ka jaunais (relatīvi) cilvēks sāk likties teju vai viena no centrālajām personām latvju politiskajās intrigās. Proti, pārmetumu «īstais iemesls» esot vienas koalīcijas partijas vēlme vājināt potenciālo konkurentu, savukārt faktam, ka pārmetumi jaunajam censonim nav pārvērtušies par kaut ko juridiski nopietnāku, «patiesais» iemesls esot tāds, ka cita koalīcijas partija toties vēloties šādi pačakarēt to pirmo. Rupji sakot, dievs ar nelielās partijas vadītāju, toties kas par varenu iemeslu zīmīgi šūpot galvas «lielajās» partijās! Kāpēc viena no koalīcijas partijām neizslēdza no savām rindām iekšējos opozicionārus? Tāpēc - un te vīruss smagi ķēris partijas vadību -, ka organizācijas līderi nav gatavi pieņemt versiju, ka daži kungi viņu partijā vienkārši ir tādi... kādi viņi ir. Nē, patiesībā viņi provocējot savu izslēgšanu, lai tad būtu iemesls sasaukt partijas ārkārtas kongresu un tad - nu, jūs taču saprotat!
Klau! Politika patiešām ir profesija, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka arī politiķiem dažkārt ir slikts noskaņojums, sāp galva, vienkārši draņķīgs raksturs, ģimenes, lieluma mānijas lēkmes utt.