Dažādu dzīves uzlabojumu solījumi, vienalga kādā formā, vai kā algu palielinājums, vai kā ievērojamas atlaides sabiedriskā transporta biļešu iegādē, ir kā garantija 100 % precīzam šāvienam.
To, ka aizšaut garām nav iespējams, pierādījusi Savisāra stāšanās Tallinas mēra amatā piekto reizi un arī augstais viņa partijas rezultāts aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās visā Igaunijā.
Gluži tas pats bijis vērojams arī no Baltijas valstīm krietni vien atšķirīgajā Gruzijā, kur jau pirms gada nomainījās pie varas esošie spēki. Tur bija pietiekami solīt divkāršu algu palielinājumu, pasludināt cīņu ar bezdarbu, un elektorāta lielākā daļa atsaucās.
Tā pilnīgi aizmirsa par pārējo - daudzajām lielajām pārmaiņām, kas bija ievirzījušas dzīvi civilizētās sliedēs. Tas gan attiecas uz Gruzijas beidzamo 10 gadu vēsturi, ne Igauniju, tomēr pavisam skaidri ir redzams, ka abu valstu iedzīvotājus vieno kopīga nekritiska tieksme saņemt pēc iespējas vairāk un, ja iespējams, par velti.
Igauņu gadījumā tas redzams pavisam skaidri - bezmaksas pārvietošanās Tallinas sabiedriskajā transportā un Savisāra atkārtota ievēlēšana ir savstarpēji saistītas lietas.
Tā kā Savisāram pievienojies arī Rīgas mērs, nav šaubu, ka šādas vēlētāju uzpirkšanas iecere būs radusies uz austrumiem no Latvijas robežas.
Tur, kur tapis šis ieteikums, diezin vai rūp tas, ka vieglprātīgie solījumi un tos papildinājušās dāvanas - bezmaksas braukšana - jau drīzā nākotnē sagādās milzīgus zaudējumus. Tad nāksies atbildēt uz jautājumu, kur rast naudu trolejbusu, tramvaju un autobusu parka, kā arī ceļu remontam. Un būs redzams, ka bezmaksas pakalpojumiem nav pamata.
Ušakovs gan nav spējis spert tik ekonomiski nepamatotu soli un nepiedāvā pilnīgu bezmaksas transportu, turklāt Rīgas sabiedriskais transports jau tā strādā ar mīnusiem, un tāds komunisms arī nav viņa mērķis. Tas ir vienīgi labs rezultāts nākamās Saeimas vēlēšanās, lai beidzot iekļūtu valdībā. Rīgas vadītājam vienalga, ka ar savu darbošanos viņš reāli mēģina sašķelt Latvijas iedzīvotājus, jo izmisīgos centienus radīt diferencētu samaksu Rīgas transportā nav iespējams vērtēt nekā savādāk. Tā ir arī vienkārši banāla vēlētāju uzpirkšana. Galvenokārt tādēļ, ka no tik ievērojamām atlaidēm ekonomiski ne pārāk spīdoši dzīvojošiem cilvēkiem (tādu, visdrīzāk, ir vairākums) būs grūti atteikties.
Gribas cerēt, ka taisnība ir Mārai Zālītei, kas paļaujas uz latviešu nācijas veselo saprātu, kas liegšot ievēlēt savus kapračus. Šos dzejnieces vārdus derētu apdomāt ikkatram un atcerēties nākamajā gadā, ejot vēlēt jauno parlamentu. Atcerēties, ka valsts valodas statusa piešķiršanas atbalstītājs krievu valodai un privilēģiju ieviešanas atbalstītājs Rīgas sabiedriskajā transportā ir viens un tas pats cilvēks - Latvijas galvaspilsētas mērs, aiz kura stāv viņa partija Saskaņas centrs.
No Saeimas šobrīd sagaidāma izpratne un efektīva rīcība, lai Rīgas mēra populistiskie centieni, izmantot dzīves vietas deklarēšanu kā vienīgo nosacījumu atlaižu piešķiršanai sabiedriskajā transportā, paliktu neīstenoti.