Latvijas ekonomika lēnām, bet tomēr atdziest - pirms nedēļas paziņoja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, iekšzemes kopprodukts pērn kopumā audzis par 2,3%, kas ir zemākais IKP pieaugums pēckrīzes periodā - lasāms Finanšu ministrijas izplatītā vēstījumā. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes ātro novērtējumu IKP 2014. gada pēdējā ceturksnī palielinājies par 1,9% salīdzinājumā ar 2013. gada attiecīgo periodu, uzrādot zemāko ceturkšņa pieaugumu kopš 2011. gada. Signāli ticami un vairāk nekā biedējoši. Skaidrs, ka ekonomikas stimulēšanai šajā brīdī būtu jākļūst par politiķu, ekspertu un, jā, arī mediju visvairāk apspriesto tēmu. Bet vai tā ir? Es teiktu - fragmentēti. No visiem risinājumiem, kas būtu vērsti uz ekonomikas attīstības aktivizēšanu, šķēpi tiek lauzti tikai vienā - par termiņuzturēšanās atļaujām pret investīcijām. Un viss. Bet tā taču nav panaceja - nav nekāds absolūts brīnumlīdzeklis, pat ja kāds kompromiss šajā jautājumā varētu tikt rasts!
Situācijā, kad jau tā esam vieni no nabadzīgākajiem Eiropā, lēnāka virzība tuvāk attīstītāko valstu dzīves līmenim var būt īpaši bīstama - ieiesim apburtajā lokā, kad izglītotie, darbaspējīgie vēl straujāk brauks prom valsts lēnās attīstības dēļ, bet attīstība vēl vairāk bremzēsies, jo izglītotie un darbaspējīgie taču brauks prom. Un apturēt to nevarēs ne ar kādiem lozungiem.
Tagad lielas cerības daudzi Latvijā liek uz Eiropas Centrālās bankas Padomes nule uzsāktajiem pasākumiem ekonomikas stimulēšanai, nemitīgi dzird runājam arī par Junkera plānu. Labas iniciatīvas ir, taču, tāpat kā daudzas citas eirozonā un Eiropas Savienībā kopīgi īstenotās, tās vērstas uz kolektīvo attīstību. Tas veicinās mūsu izaugsmi attiecībā pret valstīm, uz ko šie pasākumi neattiecas, taču ne tām, kuras visbiežāk izvēlas kā jauno dzīvesvietu ar zemo algu līmeni Latvijā neapmierinātie tautieši.
Tātad tomēr būtu jārunā par Latvijas attīstības tempu atjaunošanas plānu ar konkrētiem veicamiem darbiem, kuru paredzamais rezultāts būtu mērāms visiem saprotamos izaugsmes procentu rādītājos. Faktiski šādam plānam bija jābūt gatavam jau vakar, ja rādītāji ir tik dramatiski, kā sākumā minēts (un apšaubīt to nav pamata).
Un vienreiz jāizbeidz arī mūžīgā gaušanās, ka politiķi neko nevarot ietekmēt, ka tie ārējie procesi utt... Kurš cits, ka ne politiķi nosaka spēles noteikumus biznesam gan nodokļu apmēru un to piemērošanas kārtības, gan arī dažādu birokrātisko procedūru veidā?! Kurš cits, ja ne politiķi, var piespiest bankas aktivizēt kreditēšanu?