Saeima šonedēļ pirmajā lasījumā skatīs Patvēruma likuma projektu, bet valdības locekļus prese sāk pamatoti mocīt ar jautājumiem par iespēju, ka Latvijai kā ES dalībvalstij būs jāpiekrīt zināmai bēgļu kvotai. Premjerministre, iztaujāta par šo tēmu LTV, bija gana vaļsirdīga un nelaipoja, tomēr redzams, ka skaidras pozīcijas Latvijai šajā jautājumā nav. Lai gan bēgļu problēma nav jauna, tātad vismaz teorētiski nostājas izstrādei laiks ir bijis.
Lai kā būtu, daži no mūsu amatpersonu izskanējušajiem argumentiem pret kvotām ir tik riskanti, ka labāk savlaicīgi apjēgt to ārpolitisko nederīgumu, pat ja tie skan saprotami un loģiski vietējai auditorijai.
Latvija - pārāk trūcīga. Ir, bet jāņem vērā, ka tādas valstis kā Libāna, Jordānija u. c., kuras šobrīd iznes lielāko smagumu, izmitinot bēgļus no Tuvējo Austrumu reģiona, nav turīgākas un stabilākas. Var iedomāties, cik pikti mēs būtu, ja, piemēram, Libāna paziņotu, ka nevar nekādus bēgļus atļauties, atsacītos no to izmitināšanas infrastruktūras, šādi veicinot viņu tālāku došanos uz Eiropu bez jebkādas «pieturas».
Straujumas pausto, ka patvēruma meklētāji no Āfrikas un Āzijas ir ar Latvijai pārāk atšķirīgu kultūru un reliģiju, vispār labāk aizmirst. Pirmkārt, Eiropā nokļūt gribošie bēgļi vairākumā gadījumu objektīvi ir «citādāki», otrkārt, uz šādu izrunāšanos Latvijai var atbildēt ar aicinājumu uzņemt konkrēti kristiešus no Nigērijas vai Etiopijas. Kas jums nepatīk - atkal problēmas?
Labāk par neizskanējušu jāuzskata arī valdības vadītājas vēstītais, ka Latvijai jau tāpat var nākties saskarties ar bēgļiem no Ukrainas. Nu nevar kā argumentu lietot iespēju, ka karš Ukrainā ne tikai nerimsies, bet paplašināsies, - tā vienkārši ir ukraiņus aizvainojoša nelaimes piesaukšana.
Eiropas Parlamenta deputāts Pabriks rosinājis argumentēt, ka Latvija okupācijas gados jau saskārusies ar smagu imigrācijas problēmu. Pirmkārt, ir ļoti optimistiski uzskatīt, ka okupācijas sekas Latvijai arī XXI gadsimta otrajā desmitgadē kalpos kā pamatojums «īpašam statusam», otrkārt, grūti iedomāties, ka mūsu ārpolitiskie partneri akceptētu šādu vairākumā gadījumu brīvprātīgi iebraukušu ļaužu pielīdzināšanu ļaudīm, kas bēg no militāru sadursmju un posta zonām.
Ja koalīcija plāno formulēt kopīgu nostāju kvotu jautājumā, argumenti nepieciešami citi, jo iepriekš minētie partnerus nepārliecinās un tie tiks noraidīti jau «pirmajā piegājienā». Arī izlikties par beigtiem nevarēs - a) problēma turpina samilzt ik mēnesi arvien smagāka, b) esam ES prezidējošā valsts.