Viens no dīvainākajiem izteikumiem, kādus regulāri atkārto gan Valsts prezidents, gan premjers, skan šādi: «es nevērtēju katru ministru atsevišķi, es vērtēju valdības darbu kopumā».
Vējoņa gadījumā šī nejēdzība nepārsteidz - viņš ir meistars šajā ziņā. Piemēram, zinot prezidenta iespējas reāli ietekmēt valdības darbu, jo apburoši skan viņa nemitīgi atkārtotais: «es esmu uzdevis valdībai». Jā, jā, un Elizabete II troņa runā arī «uzdod» Kemeronam...
Savukārt Kučinskim kā valdības vadītājam gan šāds īpatnējs sava un ministru darba vērtējuma modelis nepiestāv. Pirmkārt, tas nenāk par labu pašam kabinetam. Par ikvienu valdību puslīdz kvalificēts vērtētājs var teikt, ka, piemēram, paveiktais nozarē x ir bijis gana sekmīgs, savukārt nozarē y gan ne. Savukārt, ja prasa par valdību «vispār», automātiski rodas vilinājums dot negatīvu novērtējumu - kaut tāpēc, ka, lai dotu pozitīvu, vairāk jāpamoka smadzenes, izsverot, vai plusi būtiskāki par mīnusiem. Otrkārt, modelis «valdība vispār», manuprāt, nemotivē ministrus. Kāda jēga censties, ja tāpat vērtēs pēc «vispār», tātad novērtējumā iekļaujot arī jautājumus, kurus nedz ministrs var ietekmēt, nedz viņam tas arī jādara. Treškārt, apelēt pie «pleca sajūtas» koalīciju valdībās vispār ir diezgan bezcerīgi - ministriem nav jābūt kaut kā īpaši kašķīgiem, pilnīgi pietiek, ka viņi objektīvi pārstāv konkurentus.
Piedevām mēs jau redzējām, ko nozīmē vispārinājumi Stambulas konvencijas kontekstā, kad tieslietu ministrs pasludināja, ka šī esot «konservatīva» valdība. Nav pretenziju, bet a) diez vai Vienotība sevi uzskata par konservatīvu partiju (vismaz ne Rasnača izpratnē), b) šī valdība pieņem arī lēmumus, kas neatbilst konservatīvai politikai.
Mēs taču nevērtējam Saeimas darbu «vispār»; tiesa, var jau tā darīt, tomēr tas nozīmē turpināt uzturēt varas kā kaut kā izplūduša tēlu, kas galu galā pašai varai izdevīgi. Konstruktīvāk ir vērtēt konkrētu frakciju vai pat atsevišķu deputātu darbu.
Atgriežoties pie izpildvaras - var piekrist Kučinska vēlmei nopietnāku padarītā un neizdarītā vērtējumu atlikt līdz nākamā mēneša beigām vai pat septembrim, jo virkne jautājumu tiešām ir pusceļā. Tomēr, laikam pienākot, jārunā ir par konkrētiem ministriem. Diez vai tas kaut kā varētu apdraudēt koalīcijas stabilitāti, jo a) nav jau alternatīvu, b) pieļauju, ka pretrunīgāk vērtētie ministri arī paši savās partijās nav nekādas «svētās govis». Ja paveramies uz Franciju, Lielbritāniju vai Itāliju, valdību vadītāji nevairās mainīt kabineta locekļus - tieši tāpēc, ka piesegšanās ar «komandas darbu» ļauj neveiksminiekiem raut uz leju visu komandu.