Viens no kādreizējiem mūsu vadošajiem tenisistiem Andris Fiļimonovs sarunā ar Dienu atminējās laikus, kad Latvijas komanda sāka savu ceļu Deivisa kausā no viszemākā pakāpiena, kad nereti bija jāspēlē arī Āfrikā. Ne jau Ēģiptē un Tunisijā, kur mūsu sportisti cīnījušies arī pēdējos gados, bet stipri tālāk uz dienvidiem, Limpopo upes krastos, kur apstākļi nav bijuši pat ne tuvu pierastajiem.
«Tā bija liela eksotika, jo pēc Padomju Savienības sabrukšanas Latvijai nācās sākt no pašas apakšas. «Ņēmāmies» pa Āfriku, kur dažbrīd nevarēja saprast - smieties vai raudāt. Spēlējām Botsvānā, Kenijā. Apstākļi bija briesmīgi. Mežonīgs karstums, turklāt jāspēlē uz nesaprotamiem laukumiem. Organizācija arī diezgan smieklīgā līmenī.»
Latvijā jau arī visa sistēma tika veidota. Vai tā bija daudz labāka?
Lai kā mums tad gāja, no Āfrikas bijām tālu. Tā tomēr ir pavisam cita civilizācija. Dzīvojām nesaprotamās vietās nesaprotamos apstākļos. Šeit tas viss arī tobrīd bija daudz, daudz labākā līmenī.
Sportiskā ziņā arī bija tik liela atšķirība?
Nē. Tie tenisisti jau savā valstī ieradās kā ciemiņi. Tāpat kā mēs, viņi tur bija tikai Deivisa kausa laikā, bet paši pārsvarā bija no Francijas, Anglijas. Spēles līmenis nebija slikts. Katrā ziņā tai grupai, kurā bijām, - atbilstošs.
Cik augstu cerējāt uzkāpt pa Deivisa kausa izcīņas trepītēm?
Sasniedzams mērķis likās tikšana pirmajā grupā. Sākām ar trešo grupu un uzreiz tikām arī otrajā, taču tur iestrēgām un tā arī cīnījāmies starp otro un trešo grupu.
Kā pietrūka?
Pat grūti nosaukt konkrētas lietas. Labākās iespējas bija pirmajos otrās grupas gados, kad it kā viss izdevās labi, taču nepaveicās ar izlozi. Trāpījām uz horvātiem ar visām viņu zvaigznēm Goranu Ivaniševiču (bijušais pasaules ranga vicelīderis - aut.) un Ivanu Ļubičiču (bijis ranga 3. vietā), dienvidslāviem, vairākas reizes spēlējām pret Ukrainu. Viņiem bija pārāk spēcīgs sastāvs. Šobrīd atskatoties, laikam pirmajai grupai mums spēka tomēr bija par maz. Bijām izteikta otrās grupas komanda, kas arī bija mūsu tā brīža līmenis.
Tolaik jau bez jums un Ģirta Dzeldes...
(Pārtrauc.) ... nebija trešā, kas varētu nospēlēt. Varbūt tā arī pietrūka, lai tiktu augstāk. Tā arī mēs divatā nospēlējām kādus gadus desmit. Trešais un ceturtais spēlētājs, protams, parasti bija, taču viņi visu laiku mainījās un stabilu pienesumu rezultātā nedeva. Tādas īstas konkurences mums ar Ģirtu tolaik nebija. Neviens Latvijā mūs apspēlēt nevarēja.
Cik prestiži bija spēlēt Deivisa kausā? Vai bija pamatīgi jāpierunā spēlēt, kā tas tagad ir ar mūsu komandas līderi Ernestu Gulbi?
Tādu lielu problēmu nebija. Parasti ar savienības vadību visu sarunājām un spēlējām. Nebija arī tā, ka spēlēšana Deivisa kausā ļoti apgrūtinātu un traucētu mūsu pašu karjerai. Šobrīd, iespējams, ir citādi. Mūsu laikā, ja bijām veseli, spēlējām. Protams, karjeras pēdējos gados, kad vēl turpināja aicināt spēlēt, atteicos, jo fiziski tas bija pārāk grūti. Pēdējās spēlēs palīdzēju nodrošināt atgriešanos otrajā grupā, kad izšķirošajā dubultspēlē palīdzēju uzvarēt Kipru ar Markosu Bagdati (vēlākā pasaules 8. rakete - aut.) sastāvā.
Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar tenisu?
Ļoti attālas. Tenisu nospēlēju gandrīz trīsdesmit gadu. Droši vien tāpēc arī šobrīd šo spēli pat īpaši negribas redzēt. Protams, zinu par Ernesta Gulbja sekmēm. Viņu pašu pazīstu, tāpēc dažreiz paskatos, kā viņam iet, bet ne sevišķi daudz. Vēl neliela saistība ar tenisu ir tāda, ka rīkoju turnīru La Rocca Cup, kas šogad, šķiet, būs divpadsmito gadu. Tur spēlē amatieri kopā ar profesionāļiem. Pats gan parasti nespēlēju.
Esmu dzirdējis, ka tenisu sākāt spēlēt negribīgi!
Bērnībā vairāk spēlēju futbolu, pat mazliet trenējos, bet mamma aizveda uz tenisu. Viņa pati spēlēja, un kāds bija teicis, ka man esot laba spēles izjūta, kaut kāds talants. Lai pamēģinot! Pirms tam pat nezināju, kas tas teniss tāds ir, un jāatzīst, dažreiz tā spēle pat šķita smieklīga. Tolaik jau visiem bija futbols un hokejs.
Teniss tā arī nekļuva par sirdslietu?
Kamēr spēlēju, tikmēr jau nebija tā, ka nepatika. Tieši otrādi. Tas ir liels trenera Jāņa Jansona nopelns. Viņš neļāva atslābt un noturēja treniņos. Vēlāk jau teniss man bija iztikas avots. Pārsvarā spēlēju Vācijā klubu mačus.
Vai izsisties starptautiskajā arēnā nemēģinājāt?
Vēl PSRS laikos biju izlasē, braukājām arī uz Eiropas čempionātiem, taču 1991. gadā tas viss beidzās, un īsti nebija, kur nopietnā līmenī spēlēt. Kad man bija ap divdesmit un biju labākajā sportiskajā formā, sākās juku laiki. Nekas nebija skaidrs. Mums jau pat nebija konsulāta, kur varētu kārtot dokumentus, lai kaut kur aizbrauktu, bet tenisā taču ir jāpiedalās dažādu valstu turnīros. Vienīgā iespēja bija aizbraukt uz Vāciju, kur arī braucu spēlēt klubu sastāvā.
Ģirts Dzelde karjeru tālāk veidoja no Vācijas!
Jā, viņam izdevās izkārtot tā, ka viņš no turienes braukāja uz turnīriem. Es biju parakstījis tam laikam ļoti labu kontraktu ar Vācijas klubu, tāpēc nebija arī pārāk lielas gribēšanas kaut kur braukt un kaut ko pierādīt ATP turnīros. Mani apmierināja apstākļi Vācijā. Vēl viens aspekts ir tas, ka fiziskā ziņā ATP tūrē spēlēt ir ļoti smagi, jo praktiski visa gada garumā ir spēles, treniņi, pārlidojumi. Slodzes ir drūmākās. Tāpēc arī redzam daudz bijušo profesionāļu, kuri pēc karjeras beigām ir invalīdi. Ceļi, rokas, mugura - tas viss ļoti cieš. Vācijā man režīms bija mierīgāks.
Pēc spēlētāja karjeras beigām sākāt trenēt, taču ne ilgi?
Nedaudz pamēģināju, taču Latvijas apstākļos vismaz tolaik to bija sarežģīti darīt, tādēļ pēc dažiem gadiem pārtraucu. No tenisistēm, ar kurām strādāju, lielāki panākumi bija Irinai Kuzminai. Vēl bija Anna Barinova, kura kļuva par Latvijas čempioni.
Kāpēc Latvijā ir sarežģīti trenēt?
Jāņem vērā, ka jaunajiem tenisistiem bez naudas ir ļoti drūmi. Mums agrāk gandrīz viss bija par velti. Bija organizācijas, kuru paspārnē varējām darboties. Trenējāmies pa astoņām stundām dienā, bet tagad tas nav iespējams. Redzot, cik maksā tenisa laukuma īre, un vēl jāmaksā trenerim. Ja gribi trenēties četras stundas dienā, jārēķinās ar vairākiem simtiem eiro. Vēl jau kaut kur jābrauc, jāspēlē. Ja nav nopietna finansiālā atbalsta, izsisties ir ļoti grūti.
Ar ko tagad aizstājat tenisu?
Tagad daudz spēlēju golfu. Arī ar Ģirtu Dzeldi, kad viņš atbrauc no Vācijas, parasti spēlējam golfu, nevis tenisu.