Vīnzinis arī iesaka restorāna apmeklētājiem vīna saderību ar ēdienu. Pirmā un galvenā vīnzine Latvijā ir Valentīna Grandāne. Man šajā jomā nav enciklopēdisku zināšanu, kādas ir viņai, bet Dievs devis māku aprakstīt emocijas, un ceru, ka tas kādam ir interesanti.»
Vīnu izspļauj? Mierīgi
Einars Zalcmanis pēc izglītības ir zemes ierīkotājs jeb mērnieks. Pēcatmodas laikā viņš iesaistījās alkohola importētāju kompāniju darbā un 1996. gadā viņu aizsūtīja uz Bordo vīna skolu Francijā. No turienes Einars atgriezās kā vīnu eksperts - iesācējs. Kopā ar Valentīnu Grandāni, Romānu Komaru, Gunti Bērziņu un Ingmāru Kūlnieku 2002. gadā viņš nodibināja Latvijas Vīnziņu (someljēru) asociāciju, kuras mērķis ir attīstīt vīna kultūru Latvijā un organizēt vīna viesmīļu apmācību jeb izaudzināt cilvēkus, kuri mācīs tautai vīnu baudīt, nevis nodzerties. «Es rakstu par vīniem, labprāt tos dzeru un runāju par tiem - taisu vīniem PR, respektīvi, popularizēju tos tautā.» Tagad Einārs ar alkohola tirdzniecību vairs nav saistīts, viņš strādā starptautiskā apmācību firmā par biznesa konsultantu. Pats saka: «Esmu pilnīgi neatkarīgs, un man šis stāvoklis ļoti patīk, jo mierīgi varu būt objektīvs savos vērtējumos.»
Vēl Einars skaidro: «Laiks, situācija, cena un kvalitāte ir vienlīdz svarīgi vīna lietošanas komponenti. Piemēram, labu un dārgu vīnu neviens nenovērtēs pie Jāņu ugunskura, dzerot to no plastmasas glāzēm. Jāņu naktī labs būs Dienvidāfrikas vai Čīles vīns trīslitru tetrapakā par sešiem latiem. Bet, ja gribas vienkārši padzerties, iesaku sarkanvīnu atšķaidīt 1:8 ar aukstu ūdeni.»
Einara sieva Kristīne vīnu labprāt dzer pēc vīra ieteikuma, bet pati etiķetēs neorientējas. Abu trīs meitas Luīze (14), Grēta (10) un Gabriēla (8) vīnu vēl nedzer.
Baltmaize pa vidu
Labu vīnu droši var nopirkt, sākot ar sešiem latiem, bet izpārdošanās «uz paletes» var iegādāties brīnišķīgu dzērienu arī lētāk: «Nav tā - jo vecāks gada skaitlis uz etiķetes, jo vīns labāks. Baltvīni uzglabājami daudzreiz īsāku laiku nekā sarkanvīni. Jaunās pasaules baltvīnu nevajadzētu dzert vecāku par trim gadiem, sarkanvīnu - par četriem, pieciem.»
Vīna zinātājs daudz ceļojis un daudz degustējis vīnus Francijā, Itālijā, Amerikā, arī Gruzijā, Moldovā un citur. Degustējot vīnu, nav iespējams nodzerties. Izgaršojot dievišķo dzērienu, to skalina gar glāzes malām, lai vīns, sajaucoties ar gaisu, atraisītu savu patieso buķeti, tad ieelpo vīna aromātu un visbeidzot izgaršo malku ar mēles receptoriem. Pēc tam vīnu izspļauj speciālā traukā, kurā izlej arī atlikušo dzērienu. Vai degustācijās neko neuzkož? «Šādās reizēs pasniedz tīru ūdeni un neitrālu baltmaizi, jo pēc ceturtā vai piektā parauga notrulinās maņas - oža, garša, smarža. Tās jāatjauno.»
Vai latvieši kļūst zinošāki?
Es gribu iemācīties izvēlēties un dzert labu vīnu. Einars Zalcmanis iesaka: «Vari sākt ar jaunās pasaules - Amerikas, Čīles un Austrālijas - augļainajiem un zaptīgajiem sarkanvīniem.» Vēl Einars ieteic prasīt padomu specializēto veikalu pārdevējiem. Rimčikos un maksimās someljē nealgo, tur jāpaļaujas pašam uz sevi. Vīna skolas Latvijā nav, bet, ja interese par vīniem ir dziļāka, var apmeklēt dažnedažādus kursus. Var arī sākt pierakstīt izjūtas, vīnu baudot, un pēc laika vērtēt, kā iespaidi kļūst krāsaināki, piemēram, no sausa konstatējuma «labs vīns» līdz tādām vārdiskām izjūtu pērlēm kā «gara garšvielaini skābena pēcgarša pieliek punktu nesamocītam sarkano ogu un žāvēto augļu šovam uz dzērēja mēles».
Vai latvieši tagad vīnu dzer zinošāk? Statistikas datu Einaram nav, taču viņš droši apgalvo, ka vairojas izpratne par šo dzērienu.