Būs īstā. Nezin kāpēc, bet uzminēt nav grūti. Rindā stāv vairāki cits citam blakus novietoti konteineri - vienā no tiem glabājas kajaki, otrā - vindsērfinga inventārs, trešajā atkal kas cits. Batuts, violets atzveltnes krēsls un dīvāns no viena komplekta un sarkans, savu laiku jau nokalpojis dēlis rada īpašu gaisotni, atsaucot atmiņā amerikāņu filmas par draugiem sērfotājiem. Skan mūzika. «Varu to izslēgt,» Jadviga Reneslāce saka pirms mūsu sarunas. «Es esmu tā, kura slēdz iekšā un slēdz ārā.» Īsta šīs vietas saimniece, kas gatava pozēt fotogrāfam gan uz vindsērfinga dēļa, gan ar slotu. Gan viena, gan otra bilde būtu piemērota viņas ilustrēšanai - Jadviga šeit palīdz apgūt pirmās iemaņas ūdenssporta veidos, labiekārtojusi teritoriju, sasegusi paklājus, lai smiltīs nebojātu buras, un rūpējas par kārtību. «Šeit pulcējas aktīvi cilvēki, bet es esmu pati aktīvākā,» viņa smejoties saka.
Vindsērfinga pioniere
Jadviga ar vindsērfingu sākusi nodarboties 28 gadu vecumā. Viņa ir viena no pirmajām, kas Latvijā aizrāvusies ar šo sporta veidu. Sevi viņa gan dēvē par ūdensslēpotāju, bet cilvēkus var iemācīt braukt arī ar veikbordu. «Jadviga, dzīva leģenda,» internets glabā kādu viņas skolnieka komentāru. «Priekš pirmās reizes ar wakeboard negāja slikti, kā no pontona paņēma, tā nogāzos tikai otrajā aplī.» Gandrīz 40 gadu Jadviga nostrādājusi VEF rūpnīcā. Tās atpūtas bāzē Gaujā viņa palīdzējusi apgūt dažādas sporta aktivitātes strādniekiem un viņu bērniem. Kad visi palikuši bez darba, bijis jāsāk domāt, kā izdzīvot un kā atrast iespēju arī turpmāk nodarboties ar sportu. No Gaujas viņiem palūguši aiziet, jo tur sāka audzēt zivis. Jadviga meklējusi citu vietu un atradusi Rīgas Vagonu rūpnīcas teritorijā, kur tagad ir Ķeizarmežs. Ķīšezera krastā atradās glābēju stacija un koka barakas, kur atstāt savas mantas. Kopā ar glābējiem izveidojuši klubu. Tajā bija 15 cilvēku. «Viņiem tagad ir ap sešdesmit gadiem, un viņi joprojām nāk pie manis, māc neliela nostalģija pēc bijušā,» stāsta burātāja. Tolaik braukuši, lūk, ar tādiem briesmīgiem sarkaniem dēļiem, paši tos līmējuši, šuvuši buras. Pie viņiem sākuši nākt vietējie un bijušie vefieši, lai ļautos kopējiem ūdens priekiem. Pamazām no ārzemēm iepirkuši lietotu inventāru, kurš tagad sakrājies un tiek glabāts metāla konteinerā jau citā Ķīšezera vietā. Savukārt ziemā visa mantība tiek vesta uz noliktavu.
Pavasara izpriecas
Aprīlī, kad nozūd ledus, Jadviga un domubiedri priecājas: «Ezers atvēries!» Velk mugurā hidrokostīmus un brauc. Vieni paši. Konteinera galā viņa ielikusi krāsniņu un uztaisījusi tādu kā pirtiņu. «Pavasarī, kad ir ļoti auksts, mēs tur sildāmies un tad - uz ūdeni! Esam priecīgi, ka atkal varam lidot ar vindsērfingu.» Viņi paši brauc aprīlī, maijā, līdz jūnija vidum, pēc tam nāk citi. «Latvijā ir ļoti inerti un nesportiski cilvēki,» uzskata Jadviga un aicina visus, it īpaši jauniešus, pievērsties sportam, jo bez kustēšanās cilvēks sāk panīkt, saskābst. Viņa pati savu dzīvi nevarot iedomāties bez sporta. «Ja man tā nebūtu, es kā visas vecenītes sēdētu uz soliņa un teiktu - oi, cik dārga maize! Oi, cik dārgs siltums! Vai, vai, cik viss ir slikti!» tā Jadviga, kurai šogad apritēs 70 gadu. Nevajag slinkot, vajag kustēties, tad būšot gan veselība, gan labs garastāvoklis.
Ar ko sākt?
«Vajag atnākt un teikt - labdien, šī kluba cienījamās dāmas un godājamie kungi!» ar nopietnu sejas izteiksmi joko Jadviga. «Mēs esam atnākuši iestāties jūsu klubā un gribam sākt nodarboties ar to brīnišķīgo lietu, ar ko nodarbojaties jūs.» Te var kopā peldēt, pasēdēt, pajokot, izstāstīt kādu anekdoti, pastāstīt cits citam par savu dzīvi. «Tā mēs te dzīvojam. Es domāju, ka ne slikti.» Turklāt ar vindsērfingu nodarbojoties tikai gudri cilvēki. «Te vajag domāt, vienkārši tāpat nekur tālu netiksi,» viņa pārliecināta. Vindsērfingā vajadzīga arī drosme, bet to varot iegūt mācoties. Piemēram, viņas paziņa sešgadīgā Veronika baidījusies no ūdens, bet sākusi braukt ar vindsērfingu, un tagad meiteni nevarot dabūt nost no dēļa. «Viņa ieguva drosmi nedēļas laikā,» apgalvo Jadviga. Vienreiz atnākusi meitene, kas baidījusies no ūdens, jo bērnībā slīkusi. Nekas. Vajag vienkārši atkal iemācīties to mīlēt. Trenere pārliecinājusi, ka ar glābšanas vesti nevar noslīkt, un meitene sākusi braukt ar vindsērfingu.
Nu ko. Drosme mums ir, bet, vai pietiks arī gudrības, nolemjam noskaidrot. Pirmie soļi uz ūdens (tajā ir kaut kas dievišķīgs) ar vindsērfingu mums sanāk tieši tādi kā pa ceļam dungotajā dziesmā - jau tālu, tālu prom ir meitenes, vien baltas buras vēl par tām domāt liek... Vējš no krasta mūs aizpūš līdz ezera vidum. Visi mēģinājumi tikt atpakaļ beidzas ar Ķīšezera ūdens garšu mutē un tuvošanos otram krastam. Jāgaida, ka kāds atbrauks pakaļ. Kāds sērfotājs ar triju sezonu pieredzi mani «nomierina», ka «Jadviga brauc pakaļ vēlu vakarā». Tagad ir tikai septiņi. Tomēr pēc kāda laika mums pakaļ atbrauc motorlaiva. Ikviens interesents var paspēt izbaudīt vindsērfinga priekus līdz 15. augustam. Tad laiks pasliktināšoties un sezona būs beigusies. Tātad vēl divas nedēļas varam burā noķert vasaru.