Akcija notika no jūlija līdz pat sēņu laika beigām jau īstā rudenī, ikviens sēņotājs bija aicināts fiksēt savus skaistākos atradumus fotogrāfijās, papildināt tos ar stāstiem un sūtīt Dienai. Gaidīti un arī sagaidīti tika gan lielāko un skaistāko sēņu foto, gan sēņu klājieni mežā, neparasti saaugušas sēnes, sēņu veidoti raganu riņķi, kā arī citas interesantas sēņu pasaules parādības, kas tika fiksētas atraktīvās, jautrās un arī poētiskās fotogrāfijās.
Ar uzticamu a/s Latvijas valsts meži atbalstu akcija Dienas sēne veiksmīgi noritējusi jau otro gadu. Tā noteikti paliks atmiņā tiem konkursa dalībniekiem, kuri saņēma Latvijas valsts mežu sarūpētās vērtīgās balvas - sēņu griežamo dēlīti vai dabisko tēju izlasi -, taču pateicību pelnījuši visi, kuri piedalījās konkursā un kuriem tuvs sēņošanas prieks. Tāpēc arī balvu saņēmējus noteica izloze, nevis sacensība.
Gatavojot pirmo rakstu par šī gada akciju Dienas sēne, intervēju kādu kungu, kurš, gluži tāpat kā es, būdams kaislīgs sēņotājs, neēd sēnes. Taču mežs aicina visus, tālab sēņošana ir mīļa nodarbe pat sēņu neēdājiem. No bērnības man atmiņā palikušas gan sēņu vietas, gan zem kājām saaugušie virši, kad, tālu nošķīrušies, visi manas ģimenes locekļi katrs metās meklēt savas sēnes. Māte kopā ar māsu veidoja tādu kā pamatkapitālu, ievācot visu, kas ģimenes sēņu ēdājiem tīkams un pierasts, - bērzlapes, gailenes, dažādas beciņas -, savukārt vecmāmiņa ar manu tēvu bija elitārs sēņotāju pāris, un abiem svarīga bija sacensība par salasīto baraviku skaitu.
Akcija Dienas sēne ļauj arī secināt, ka sēņošana ir nopietns process - daudz jāzina par dabas apstākļiem, jāpazīst sēnes, jāuzmanās no kaitēkļiem, jāprot atrast sēņošanas vietas un galu galā jāzina, kā mežā neapmaldīties.
«Sēnēm patīk uznākt uz skatuves tieši tad, kad tās vismazāk gaida,» secinājis kāds konkursa dalībnieks.
«Pozitīvākā atziņa ir viena - sēņu meži Latvijā nekur nav pazuduši!» par konkursu Dienas sēne jau iepriekš rakstīja žurnālists Egīls Zirnis. Iecerēts, ka konkurss Dienas sēne notiks arī nākamgad.