Dzejniece - tas bija viņas literārās ievirzes un mūža darba apzīmējums, arī personības būtība, kurā praktiskajai ikdienai neatradās vieta, tā bija kā Mēness otrā puse, kas neredzama, nesvarīga, brīžam pat aizmirstama. Tas reizēm pat izbrīnīja, zinot, ka Olga dzimusi Jaunpiebalgā laukstrādnieku ģimenē. Tēva grāvrača darbu viņa izjusti iemūžinājusi dzejolī, arī to, kā viņš spēlējis ermoņikas un kā māte aizkustinājumā raudājusi, ziedošā ķiršu kokā lūkodamās. Laikam tur rodamas Olgas liriskās dvēseles saknes.
Raksturīga viņas īpašība bija biklums, vēlēšanās palikt malā, neizteikties. Ar laiku gan Olga centās sevi pārvarēt, taču agrā jaunībā sarakstītos dzejoļus uz Rakstnieku savienību konsultācijai apņēmīgi aiznesa draudzene, citādi tie ilgi paliktu nepublicēti. Pirmais dzejolis Vecmāmuļas pavasaris atklātībā parādījās 1950. gada 1. maijā laikrakstā Padomju Jaunatne.
No pirmā dzejoļu krājuma Priede kalnā 1959. gadā līdz pēdējam Vējā magones noliecas zemu 2013. gadā klajā laisti sešpadsmit Olgas Lisovskas dzejoļu krājumi un bērnības laika atceres grāmata Uz manu tālo atmiņu 2003. gadā. Dzejoļi publicēti arī aizrobežu preses izdevumos Jaunā gaita un Tilts, tulkoti citās valodās.
Dzejā Olgas Lisovskas izteiksmes līdzekļi bija dabas tēlainība, ko viņa izjuta ar dziļi latvisko, lirisko tuvību gadskārtu norisēm, ik reizes citās noskaņās. Olgas sirds intīmā atklātība nebija tieša un skaļi izpausta, bet it kā nenoteikta, neuzbāzīga, pusvārdos, tomēr allaž saklausāma, atbalsi izraisoša.
Olgas Lisovskas mūžā ir daudzi un dažādi pieturas punkti, sākot ar Jaunpiebalgas pamatskolu, tad lauku meitenei negaidīti drosmīgs solis - uz Rīgu, mācības 2. vidusskolā, tālāk - Maskavā M. Gorkija literatūras institūtā un 1965. gadā turpat aizsāktajos Augstākajos literatūras kursos. Līdztekus un pēc tam darbs laikrakstā Literatūra un Māksla, žurnālos Karogs un Liesma, arī Rīgas kinostudijā. Apguvusi angļu valodu, Olga tulkoja šīs tautas dzeju un prozu, ar parindeņu starpniecību arī literatūru no čehu, slovāku un dāņu valodas.
Reiz jauno autoru seminārā Mirdza Ķempe, mūsu paaudzes Skolotāja un iedvesmotāja, pieveda mani pie Olgas un novēlēja: «Draudzējieties, meitenes!» Tā mēs arī esam nostaigājušas roku rokā, viena otrai uzticēdamas savus noslēpumus, vērojumus, pārdomas.
Draudzība Olgai nozīmēja ļoti daudz - viņa bija atsaucīga un pašaizliedzīga devēja, arī pateicības pilna ņēmēja, atzīstot:
Patiešām, draugi, tas nemaz nav maz,
kamēr mēs te, kamēr vēl esam šaipus,
kamēr mēs te, zem mākoņmaliņas.
Olgas mūža būtiskākie pagriezieni ritējuši, it kā gredzenos vīdamies, it kā atkārtojoties saskardamies. Dzīves pusceļš aizveda viņu atpakaļ uz dzimto Jaunpiebalgu - uz lauku māju vasarās netālu no bērnības vietām, bet Rīgā ziemas dzejniece vadīja Mirdzas Ķempes ielas augstceltnē nelielā dzīvoklītī.
Tagad pietrūks vienas balss, kas piederēja tai stiprajai, talantīgajai dzejnieku paaudzei, kura ienāca literatūrā un nacionālajā apziņā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ar jaunām cilvēcības, mīlestības un savas tautas pašapziņas izpausmēm.
Lai pateicība Olgai Lisovskai par godprātīgi, jūtīgi un saulaini vadīto mūžu! Septembra pēdējās dienas saulrietā viņa izgāja pastaigāties, un …ietrūka dažu soļu līdz durvīm.
Atvadīšanās no Olgas Lisovskas otrdien, 6. oktobrī, plkst. 15 no Rīgas krematorijas Lielās zāles
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā Lija Brīdaka