Nešaubos, ka atbildīgās personas šoreiz tiks sauktas pie atbildības. Nepieciešama tikai kvalitatīva, objektīva ekspertīze un slēdziens. Bet ko mēs varam mācīties un kādus pasākumus veikt, lai šādas lietas vairs neatgadītos? Kas ir šādas traģēdijas galvenā problēmas sakne?
Varu diezgan droši teikt, ka tā ir būvniecības optimizācija jeb «savilksim jostas!» princips. Konkursā uzvar tas projektētājs un būvuzņēmējs, kurš projektu var realizēt vislētāk un visātrāk, kā arī tie, kuriem ir pieredze laika un naudas ietaupīšanā. Un viss galvenokārt tāpēc, ka tirgotājiem būtisks ir ieguldījumu atmaksāšanās periods un tas, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu pārdošanu.
Tie, kas kaut nedaudz saistīti ar šādu objektu attīstību un būvniecību, nereti apliecina, ka gandrīz katrā projektā tiek meklēti optimizācijas varianti. Faktiski notiek sacensība par to, kurš ir labāks un prasmīgāks «optimizētājs».
Diemžēl jāatzīst, ka tā nav tikai šo ražotāju atbildība un iegriba vien, jo, ja viņi «neoptimizēs, nepārrēķinās un nepārskatīs», visticamāk, pie pasūtījuma netiks. Vienmēr atradīsies kāds, kurš tomēr pārrēķinās gan parametrus, gan skrūvju skaitu un tipu, gan arī metāla biezumu. Šajā «taupīšanā» piedalās visas projekta realizācijā iesaistītās personas, sākot no pasūtītāja, konstruktora, būvuzņēmēja un beidzot ar montieri. Līdz šim būvniecības nozarē tā bija ierasta prakse, pie tās bija «pieradināti» gan konstruktori, gan izpildītāji - faktiski no viņiem tas tika pieprasīts.
Reti sastopami tādi projekti, kuru prioritātes ir «būvējam ar rezervi, mūrējam biezāku sienu, projektējam vairāk skrūvju vai biezāku metālu».
Tur nav vainojami tikai privātā sektora attīstītāji vien. Arī valsts un pašvaldības līdz šim sniedza savu artavu, popularizējot, pieņemot un pat pieprasot šos spēles noteikumus. Uzdevums bieži bijis uzbūvēt ar pēc iespējas mazāku valsts/pašvaldības līdzfinansējuma daļu - «optimizējam, optimizējam», kamēr projektētāja kontroltāme sasniedz vēlamo.
Un tas ir tikai pirmais solis optimizācijā. Tad nāk būvniecības iepirkums, kur par galvenajām prioritātēm aizvien tiek izvirzīti būvniecības laiks un cena. Lai būvnieks uzvarētu šādā konkursā, atkal nākas «nogriezt» jau «apgraizītos» risinājumus, un nereti pasūtītājam tiek palūgts (piedāvāts) atkal kaut ko samazināt, atstājot finansējumu, piemēram, projektā neparedzētiem darbiem. Reizēm pēc konkursa izsludināšanas tiek saprasts, ka kāds no risinājumiem ir neatbilstošs, bet bez tā ēkas ekspluatācija ir apgrūtināta. Pasūtītājam liekas naudas nav, un projektētājam, izstrādājot projektu, šādas norādes nebija, jo arī viņš projektēšanas konkursā vinnējis pēc kritērijiem: cena, projektēšanas laiks un «optimizācija».
Ko darīt? Valdībai skaidri jādefinē vienots būvniecības standarts, kas regulētu tiesiskās attiecības starp trim galvenajiem spēlētājiem -pasūtītāju (būvuzraugu), projektētāju (inženieri) un izpildītāju (būvnieku), un jānosaka stingri kvalitātes kritēriji.
* Latvijas Zaļās partijas valdes priekšsēdētājs