Īpaši dīvains šis sašutums par to, ka laiks nekad nav tāds, kādu tu gribētu nopirkt, šķietas, zinot, ka tā pati patērētāju sabiedrība ir spējusi radīt indivīdus, kas ir gatavi maksāt par savu nāvi laika apstākļu izskatā - runa ir par tiem kalnos kāpējiem, kas mirst sniega vētrās, labi zinādami, ka tajā vietā, par nokļūšanu līdz kurai viņi samaksājuši desmitiem tūkstošus dolāru, cilvēkam patiesībā nav ko meklēt. It kā taču tādas sabiedrības locekļiem, kura radījusi tik pašnāvnieciski noskaņotus indivīdus, vajadzētu priecāties par katru vētru un citu debesu un zemes purinātāju, jo tā taču nāk pilnīgi par velti. Bet var jau būt, ka es velti cepos un neapmierinātība ar laika apstākļiem faktiski ir neapmierinātība ar to, ka mums nav lemts dzīvot negaisos katru mīļu dienu. Jo miers, kā rāda valsts aizvadītie divdesmit gadi, arvien ir grūtāks par karu, un lielā vētrā neatliek laika īgnumam par to, ka laukā ir nevis plus 22, bet plus 27 grādi. Turklāt īstu dzīvesprieku dabū tikai tie, kam ir bijusi iespēja sajust to svītru, aiz kuras beidzas patērētāju sabiedrība. Varbūt visa šīs sabiedrības šķietami neloģiskā dzīšanās pēc arvien lielākas naudas nav nemaz tik neloģiska, jo tikai ar ļoti lielu naudu tu vari justies ja ne kā laika apstākļu pavēlnieks, tad vismaz pietiekami ātri nokļūt tajā zemeslodes punktā, kur šobrīd notiek tas, ko tu vēlies. Piemēram, tik skaists saulriets, ka gribas tam sekot vēl un vēl, līdz bezgalībai riņķojot ap Zemi. Kā tur lai neizbeidzas nauda?
Pa saulei
Patērētāju sabiedrības nespēja samierināties ar nespēju pasūtīt laika apstākļus nespēj mani atstāt vienaldzīgu pat brīžos, kad vispārējā siltumnespēja šķietas paralizējusi visas domas, jūtas un spējas. Nupat visi vaimanāja, ka ir pārāk karsts, tagad jau ir pārāk slapjš, bet saaukstēties nākas pie jebkuras temperatūras, ja ne no āra vējiņa, tad no mašīnas kondicioniera.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.