Nesteidzīgi (jo jaunais regulējums uz šī sasaukuma Saeimu neattiekšoties), bet pārliecinoši (šonedēļ ieceri atbalstīja parlamenta ietekmīgā Budžeta komisija) uz priekšu virzās ideja par valsts finansējuma politiskajām partijām palielināšanu. Atturēšos no populistiskas ķērkšanas, tomēr neslēpšu neizpratni.
Pirmkārt, lai gan neuzskatu, ka Jēkaba iela ir Latvijas lielāko sliņķu un nelgu centrālā pulcēšanās vieta, būtu tikai loģiski, ja, prasot lielāku finansējumu, partijas spētu sakarīgi argumentēt, kāds ir to pienesums Latvijas attīstībā. Vismaz privātajā sektorā, ja vienkārši prasīsi palielināt algu, nespējot pamatot savu ieguldījumu, sekos atteikums. Jo īpaši šāda argumentācija nepieciešama tādēļ, ka daudzu citu profesionālo grupu rocība nepalielinās un arī kopumā nevarētu teikt, ka Latvijas ekonomika attīstās tik strauji, lai būtu lieka nauda brālīgai sadalīšanai visiem. Savukārt partiju gadījumā kaut statistika par likumprojektiem, kurus drīz vien nepieciešams labot, kuri gadiem tiek marinēti, diez vai ļauj partijām piesaukt savu biedru puslīdz regulāru parādīšanos darbavietās (Saeima, ministrijas) kā pieradījumu saviem, partiju, nopelniem.
Otrkārt, nav skaidrs naudas pieprasījuma mērķis - tiek gan bilsts, ka lielāks valsts finansējums mazināšot partiju ietekmi no ziedotājiem, tomēr, cik var noprast, atteikties vispār no ārējiem ziedojumiem (saglabājot ieņēmumus pašu partiju biedru iemaksu formā) vai vismaz noteikt tiem maksimumu partijas negrasās. Līdz ar to, rupji sakot, partijas vienkārši vēlas vairāk naudas.
Cilvēciski saprotama vēlme, bet - un te nonākam līdz «treškārt» - nav skaidrs, kādiem mērķiem. Diez vai būtiski dārgāka telpu īre vai kafija, politisko reklāmu izvietošanas ierobežojumu dēļ tēriņi tai arī diez vai palielināsies. Lielāka finansējuma prasīšanu varētu saprast un pat atbalstīt, ja partijas papildinājumu savā kasē apņemtos virzīt konkrētam mērķim - ekspertu piesaistei, reālai analīzei, kvalitatīvas likumdošanas izstrādei. Ņemot vērā, ka pašmāju politikā ar domnīcām ir švaki, tas nebūtu tas sliktākais naudas tērēšanas veids, tikai nelaime tā, ka nav dzirdēts, ka partijas savu budžeta papildinājumu grasītos tērēt tā. Attiecīgi rodas kārdinājums minēt, ka patiesais naudas prasīšanas iemesls ir kaut kā delikāti finansiāli atbalstīt savus redzamākos politiķus. Piemēram, apgādājot ar darbu/pasūtījumiem šiem politiķiem tuvus cilvēkus, kuri savukārt neaizmirstu, kam pateicību parādā. Redz, runāt par lielāku oficiālo atalgojumu deputātiem ir ārkārtīgi nepopulāri, attiecīgi labāk neuzprasīties tik tieši un mēģināt vēlamo rezultātu sasniegt citādi...