Kādas ir tavas domas - statistikai hokejā ir liela nozīme?
Statistika ir svarīga, kad notiek sarunas par jauna līguma parakstīšanu. Lai gan, ja komanda patiešām ir ieinteresēta konkrētā spēlētāja pakalpojumos, tiks izpētīta statistika un kāds no kluba arī atbrauks un paskatīsies, ko šis spēlētājs laukumā var izdarīt. Man pašam personīgi vissvarīgākās ir uzvaras.
Par statistiku vaicāju tāpēc, ka, izpētot tavu ciparus, šī varētu būt visu laiku labākā sezona. Vidēji spēlē pagaidām esi ielaidis tikai 1,62 ripas. Labākā pilnā sezona bijusi 2000./2001. gadā, kad Zviedrijas elites līgā ar vidēji 2,08 ielaistajām ripām šajā rādītājā biji labākais līgā?
Es patiešām jūtos labi - par to nav jautājumu. Manuprāt, jo vecāks kļūsti, jo treniņos ir jāstrādā smagāk. Īpaši tas attiecināms uz darbu ārpus leduslaukuma. Kad esmu uz ledus, es cenšos darboties maksimāli pietuvināti spēles epizodēm. Tā ir lieliska sajūta, ja tu īsti neizjūti vecumu. Man ir 34 gadi, bet es jūtos, it kā man būtu divdesmit pieci. Pēc tā, kas notiek manā galvā, man varētu būt pat astoņpadsmit (smejas).
Vai piekrīti, ka vārtsarga statistikas rādītājus lielā mērā ietekmē arī laukuma spēlētāji? Tam tomēr ir būtiska nozīme, no kādām pozīcijām tiek atļauts pretiniekiem izdarīt metienus.
Jā, protams, vārtsargs spēlē par komandu un komanda par vārtsargu. Tādās reizēs, kad komandai neveicas ar vārtu gūšanu, vārtsargam ir jācenšas ielaist pēc iespējas mazāk ripu. Pat ja pretinieks izdara ievērojami vairāk metienu.
Varbūt arī Dinamo aizsargi un uzbrucēji ir pelnījuši augstu Telkvista novērtējumu par šīs sezonas spēli aizsardzībā. Vai ir bijusi karjerā komanda, kas tik labi aizsargājas?
Pēdējos piecus sešus gadus lielākā daļa komandu vispirms domā par savu vārtu nosargāšanu un tikai pēc tam par uzbrukumu. Nav šaubu, ka mēs visi kopā šosezon jau esam labi pastrādājuši. Komandā ir ļoti daudz spēlētāju, kas pie pirmās izdevības manā priekšā guļas zem ripām. Šādas epizodes arī ir pelnījušas lielāku ievērību no mediju puses. Piemēram, Arvīds Reķis lieliski bloķēja metienu pašās spēles beigās ar SKA. Viņš ir pelnījis, lai par tādām epizodēm runātu tikpat daudz kā par manām atvairītajām ripām vai Kaila Vilsona iekrātajiem rezultativitātes punktiem.
Kā uzskati, kurš Dinamo sastāvā ir labākais tikai pēc darbības aizsardzībā? Mēs zinām, ka Sandis Ozoliņš no aizsargiem vislabāk pieprot pieslēgties uzbrukumam, taču, kā pats teici, melnā darba darītāji paliek nenovērtēti.
Daudzi ir labi. Manā skatījumā ļoti labs ir Džordžijs (Georgijs Pujacs - aut.). Viņš spēlē vienā pārī ar Metu Robinsonu, kurš mēdz bieži apdraudēt pretinieku vārtus. Meta iekrātajos rezultativitātes punktos savu ieguldījumu dod arī Džordžijs, jo aizsardzībā ik pa laikam nostrādā arī par partneri. Pēc līdzīga principa ir veidots pāris, kurā spēlē Sandis Ozoliņš un Reķis. Uzbrukumam pieslēdzas Sandis, bet Reķis vairāk rūpējas par aizsardzību. Manuprāt, visi ir spēruši soli uz priekšu un šosezon krietni labāk darbojas aizsardzībā.
Kas ir mainījies Dinamo sniegumā viena gada laikā? Pērn ap šo laiku jau bija atlaists treneris Peka Rautakallio un komanda faktiski jau bija zaudējusi cerības iekļūt Gagarina kausa izcīņā. Šīs sezonas pirmajā pusē viss ir pretēji, jo Dinamo Rietumu konferencē ir uzlēcis vēl nebijušos augstumos.
Grūti atbildēt. Pagājušajā sezonā mums bija liela vilšanās, jo daudzas spēles zaudējām ar rezultātu 1:2 un 2:3. Šogad ir pretējais - mēs lielākoties uzvaram ar rezultātu 1:0, 2:1 un 3:2. Protams, ne jau tikai rezultāti ir mainījušies. Notikušas arī citas pārmaiņas. Ļoti daudz ir izdarījis Sandis. Viņš ir spēcīga personība. Ja ir kādas problēmas vai neapmierinātība «augšās», viņš uzņemsies atbildību. Nav nepieciešamības kādam nākt un to izteikt visai komandai. Arī Normunds Sējējs ir spēcīga personība. Treneriem ir atļauts darīt darbu pēc saviem ieskatiem.
Treneris Artis Ābols ir būtiski pamainījis komandas spēli?
Pagājušajā sezonā viņam nebija viegli. Ja neesi galvenais treneris, bet pienākumu izpildītājs, reizēm īsti nezini, kā rīkoties. Nav šaubu, ka šosezon Ābols ir izdarījis lielu darbu, komandu sagatavojot uz katru konkrēto spēli. Kārtīgs pamats tika ielikts jau vasarā. Kā redzams, viss strādā, un tā tikai ir jāturpina.
Pret spēcīgāko SKA šosezon vārtos stājies Jakubs Sedlāčeks. Kurš pieņem lēmumu par vārtsargiem? Varbūt pats dod mājienu treneriem, ka pienācis laiks atpūsties?
Lēmumu, kurš spēlēs, pieņem Arčijs (Ābols - aut). Es uzskatu, ka šosezon ir optimālais variants, ka pēc trijām vai četrām spēlēm iespēja tiek dota Jakubam. Man pašam var būt sajūta, ka fiziski esmu gatavs spēlēt, taču ik pa laikam vajag restartēt domāšanu.
Vārtsargiem intervijās parasti uzdod jautājumu, uz kuru arī tu noteikti esi vairākkārt atbildējis. Kāpēc izvēlējies ripas ķeršanu, jo daudz patīkamāk taču ir pašam mest ripas vārtos?
Man tā nekad nav bijis. Es jau no pašiem pirmsākumiem piemājas laukumos stājos vārtos. Mani piesaistīja vārtsarga ekipējums, taču hokeja skolā es sāku trenēties kā aizsargs. Kad atbrīvojās vārtsarga vieta un man jautāja, kurš gribētu pamēģināt, es uzreiz pirmais pacēlu roku. Tā arī no sešu gadu vecuma visu laiku esmu vārtsargs. Man vienmēr ir paticis spēlēt vārtsarga pozīcijā. Ir patīkami būt komandas pēdējam postenim.
Jau astoņpadsmit gadu vecumā debitēji Zviedrijas elitsērijā populārajā Stokholmas klubā Djurgarden...
Piecpadsmit gadu vecumā es nokļuva Djurgarden jauniešu hokeja sistēmā. Jau juniora vecumā sanāca debitēt elites līgā. Pirmajā gadā es biju otrais numurs pēc pazīstamā zviedru vārtsarga Tomija Sēderstrema. Nākamajā sezonā jau sāku regulāri spēlēt. Karjera iesākumā attīstījās strauji. Man bija lielisks vārtsargu treneris Tomass Magnusons. Pirmajā gadā spēļu prakses nebija daudz, tikai sešas spēles elitē, taču treneris mani ļoti daudz un smagi spieda strādāt treniņos. Otrajā gadā zemākā līmenī jau spēlēju daudz, un tad ne īpaši labu sniegumu rādīja Djurgarden vārtsargs, un man pavērās iespēja.
Kas īsti notika pirmajā gadā Ziemeļamerikā pēc nokļūšanas Toronto Maple Leafs fārmklubā. Internetā sameklēju informāciju, ka ap Ziemassvētkiem biji atgriezies Zviedrijā, trenējies pāris nedēļu ar Djurgarden un izteicis vēlēšanos palikt komandā līdz sezonas beigām?
Tāda ir mediju versija. AHL klubā Sentdžonsā man pēdējā spēle bija 10. decembrī un nākamā bija paredzēta 29. decembrī. Divu nedēļu pārtraukumā atgriezos mājās. Kondīcijas uzturēšanai trenējos ar Djurgarden. Kāds žurnālists, mani ieraudzījis, apvaicājās, vai es esmu atgriezies Stokholmā. Es atbildēju, ka ne, jo man ir spēkā līgums ar Toronto, taču nākotnē šāds variants nav izslēgts. No tā arī radās pieņēmums, ka es jau tajā sezonā gribētu spēlēt mājās.
Tomēr sākums aiz okeāna nebija tik labs kā Zviedrijā. Pirmos trīs gadus vairāk spēlēji fārmklubā, nevis NHL...
Jā, bija smagi. Ierados Ziemeļamerikā pēc diviem izcīnītiem Zviedrijas čempiona tituliem. Biju iedomājies, ka esmu labāks nekā patiesībā. Jaunam spēlētājam tik strauja augšupeja atstāj sekas uz psiholoģiju. Zviedrijā pirms sezonas komandas nometnē ir divi vārtsargi. Kad Amerikā ieraudzīju sešus, biju neizpratnē - kas īsti notiek? Un man par pārsteigumu visi spēlēja labi. Vajadzēja arī nedaudz pamainīt spēles manieri, lai pielāgotos Ziemeļamerikas spēles stilam. Man bija stingrs treneris, kurš ļoti daudz ar mani strādāja. Viena gada laikā es patiešām radikāli mainījos. Nobriedu kā personība, psiholoģiski kļuvu spēcīgāks. Tas bija ļoti vērtīgs gads. Kad mani pēc tam atkal nosūtīja uz fārmklubu, es jau sapratu, ka esmu saņēmis mājienu, ka jāstrādā vēl vairāk.
Varbūt karjera NHL būtu veiksmīgāka, ja iesākumā būtu nokļuvis citā komandā, nevis Toronto, kur hokejs ir gandrīz vai reliģija?
Negribu taisnoties, bet Toronto Maple Leafs NHL tik tiešām ir kā SKA komanda KHL. Toronto arī ir daudz naudas un var nopirkt gandrīz jebkuru spēlētāju. Nokļūstot citā komandā, es, iespējams, būtu aizvadījis krietni vairāk spēļu NHL, taču tik un tā es lepojos ar to, ko esmu paveicis. Nekad neesmu padevies, un man ir bijusi pietiekami laba spēlētāja karjera.
Augstākais punkts karjerā tika sasniegts 2006. gadā ar izcīnīto olimpisko zelta medaļu?
Tas bija patīkami - uzvarēt Turīnā. Tikai atgriežoties dzimtenē, mēs pa īstam sapratām, cik daudz šis olimpiskais zelts nozīmē Zviedrijai. Jau lidostā mūs sagaidīja ļaužu pūlis. Kad ar autobusu braucām no lidostas uz centru, visa ceļa garumā - bet tas ir pusstundas brauciens - malās stāvēja mašīnas. Cilvēki bija izkāpuši ārā un mums aplaudēja. Stokholmā iedzīvotāji bija atvēruši logus un māja mums, it kā mēs būtu uzvarējuši Otrajā pasaules karā. To es nekad neaizmirsīšu.
Soču olimpiskajās spēlēs Zviedrijas izlases treneri laikam jau balstīsies uz NHL vārtsargiem...
Jā, protams, es neesmu olimpisko spēļu kandidātu sarakstā.
Pēc tik sekmīga sezonas sākuma Dinamo vadība varbūt jau ir devusi mājienu par līguma pagarināšanu?
Nē, šāds piedāvājums nav izteikts. Es gribētu palikt - par to nav jautājumu. Mans dēls Rīgā apmeklē bērnudārzu. Viņam un sievai te viss patīk. Vecpilsēta man atgādina Stokholmu, kur dzīvojam vasarā. Rīga arī ir laba vieta dzīvošanai un man ļoti izdevīga. Mašīnu uzbraucu uz prāmja un jau nākamajā rītā esmu Stokholmā. Man patīk Dinamo komanda un lieliskie fani. Normundam Sējējam būs jāizlemj, vai es palikšu Dinamo arī nākamsezon.
Ir arī variants, ka pēc tik labas sezonas kāds no KHL turīgajiem klubiem piedāvā trīs reizes lielāku līgumu...
Ja Dinamo man tagad piedāvātu līgumu, es, iespējams, parakstītu. Es jau ilgu laiku profesionāli spēlēju hokeju, tāpēc esmu nedaudz naudas iekrājis. Patlaban man svarīgāk ir, lai dēlam būtu iespēja apmeklēt labu bērnudārzu un vēlāk arī skolu. Rīgā es arī nopelnu, varbūt ne tik daudz, cik Krievijā, bet pietiekami labi. Dažreiz dzīvē citas lietas ir svarīgākas par naudu.