Apokaliptiskas noskaņas vai vismaz sakāpinātu emocionālo fonu Eiropa ir piedzīvojusi daudzkārt, turklāt nereti bažas, bailes ātri vien iegūst komentārus, kas pretendē uz «izskaidrojumu». Ja šodien ir ziedulaiki ekspertiem, kas gatavi izteikties par islāma pasaules principiālo, vēstures determinēto atšķirīgumu, tad, piemēram, XII gadsimta Krievzemē un Eiropā polovciešus ātri vien «konceptualizēja», minot, ka šīs ieplūstošās svešās tautas laikam taču esot Bībelē minētā Ābrama un verdzenes Hagaras dēla Ismaēla pēcteči, kas nu laužas ārā no tuksneša, kur tos savulaik ieslodzījis Gideons... Patiesībā par cilvēku bažām ironizēt negrasos. Kaut vai tāpēc, ka šodien Eiropā tās ir pamatotākas nekā, teiksim, 1666. gadā, kam vajadzēja būt Pastarās tiesas gadam. Ja pastāv iespēja, ka tavu vai tev tuvu cilvēku cilvēku dzīvību kāds atņem, tad nav no svara, vai atņemšanas iespēja, tēlaini izsakoties, 0,1 vai 3,2 procentu liela.
Un tomēr. Vai nevarētu būt tā, ka - norobežojoties no sazvērestības teorijām - Eiropas varas elitei (plašā nozīmē) ir diezgan izdevīgi, ka mūsu bailes fokusējas vienā virzienā, mēs prasām rīcību šajos jautājumos, bet iecietīgāk izturamies pret elites bezdarbību citos? Ja paliekam tajā apdraudējumu segmentā, kas skar dzīvību un veselību (labi, ne tik tūlītējos kā terors, un tomēr), mani ne mazāk par to, ko elite grasās iesākt terorisma apkarošanā, interesē, kāpēc joprojām tiek viltoti klīnisko pētījumu, eksperimentu rezultāti medicīnā (jo īpaši farmakoloģijā)? Vairāku nopietnu zinātnisku izdevumu un projektu (BMC Medicine, COMPare) pārbaudes uzrāda, ka dati tiek «piedzīti» nepieļaujami daudzos gadījumos (par to sīkāk The Economist šīsnedēļas izdevumā, 70.-71. lpp.). Vienkārši izsakoties, kāpēc netiek novērsta cilvēku indēšana? Lai gan vismaz teorētiski te varai, kas šobrīd, vaigus piepūtusi, runā par mierīgajiem iedzīvotājiem pieteikto karu no teroristu puses, tikt ar problēmu galā būtu vienkāršāk? Un šis nav vienīgais problēmu kamols, kas arī apdraud indivīdu fizisko pastāvēšanu (vai vismaz pilnvērtīgu pastāvēšanu).
Rezumējot: ja mēs akceptējam ne visai patīkamo situāciju, ka dažādu apdraudējumu ir sasodīti daudz, mēs nedrīkstam ļauties apdraudējumu viltus «prioritizēšanai». «Vispirms jātiek galā ar nr. 1., netraucējiet ar jautājumiem par citiem riskiem, precīzāk sakot, par to, kāpēc mēs slinkojam.» Varai ir ērts indivīds, kurš iedzīts panikā un gatavs redzēt tikai to, kas ir saistīts ar panikas objektu. Varai nav ērts indivīds, kurš - arī jau padrūms tipiņš - panikā nekrīt kaut tādēļ, lai paturētu redzeslokā arī citus «ķieģeļus», kas viņam var uzkrist uz galvas.