Inspektoru piesaukšana, spriežot pēc amatpersonu un viedokļu līderu retorikas, uzdzen baiļu drebuļus daudziem krieviski runājošajiem pilsētniekiem. Satikta klātienē, viņa «valodas jautājuma» pārņemtas fūrijas iespaidu tomēr neatstāj, drīzāk tieši otrādi - par to spēj arī pasmieties: «Īstenībā jāsaka paldies tiem, kas to referendumu ierosināja, - tik daudz un skanīgu latviešu valodu es Daugavpilī sen nebiju dzirdējusi!»
Bieds ierēdņiem
I. Kriškijāne, kura par valodas inspektori strādā kopš 2008. gada, norāda, ka viņas dzīve līdz referendumam bijusi gana mierīga - iztikts bez liekiem konfliktiem. Kaut pārbaudāmo attieksme gana bieži bijusi naidīga, gluži tā, ka amata dēļ būtu bail vakarā iziet no mājas, arī nav. «Ko man baidīties savā tēvu zemē? Jābaidās ir tiem, kas pārkāpj likumu, nevis man. Bet paldies jums - tagad mani būs iegaumējuši visi! Būs jāprasa vīram, lai pērk man jaunu mēteli, lai uz ielas nepazīst,» joko inspektore.
Valodas inspektori visā Latvijā uz pārbaudēm dodas gan pildot Tieslietu ministrijas apstiprināto kontroles programmu, gan atsaucoties uz iedzīvotāju sūdzībām, tomēr Daugavpilī valodas inspektora darbam ir divas būtiskas īpatnības. Pirmkārt, salīdzinoši biežāk sodus par valodas nelietošanu nākas piespriest vietējiem valsts un pašvaldības iestāžu, nevis privātās sfēras darbiniekiem. «Uz Ilūksti braucu kā uz svētkiem. Ir tik patīkami ieiet pašvaldības iestādē un dzirdēt tur runājam skaistā latviešu valodā. Ar akcentu, bet latviešu valodā. Nevis tā, kā šeit, kur tikai, kad parādi apliecību, pāriet uz latviešu valodu,» atzīst I. Kriškijāne.
Otrkārt, Daugavpilī biežāk jāsoda tieši par valsts valodas nelietošanu saziņā, savukārt citviet Latvijā izplatīta problēma ir tulkojuma uz latviešu valodu trūkums uz preču iepakojumiem. «Šajā ziņā atšķirībā no Rīgas mēs esam ļoti latviska pilsēta,» viņa pasmejas.
Likuma punkts, kas Daugavpils inspektorēm sagādā visvairāk darba, ir šis - oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās normas. Kuriozi piemēri no dzīves, kas problēmu izgaismo, I. Kriškijānei nav tālu jāmeklē: «Piemēram, konstatējam problēmas kāzu salonā. Vadītāja strīdas pretī - tikai vienas garumzīmes pietrūkst. Un tad nākas viņai skaidrot, ka tas ir svarīgi, jo kāzu salons nav tas pats, kas kazu salons.» Bieži vien brīnumaini eksotiskus ēdienus varot sameklēt arī Daugavpils restorānos un pārtikas veikalos, piemēram, pūķu kāpostus.
Vēl gana nesen pilsētā liela problēma bijusi arī viltotu valsts valodas zināšanu apliecību izplatība - I. Kriškijānes personīgais rekords bijis 500 atklātu viltojumu gadā. Turklāt uz apliecību viltošanu naski bijuši ne tikai privātās sfēras darboņi, bet arī paši likumsargi - vietējā policijā nācies ar to krietni pastrādāt, viņa atzīst. Tagad gan problēma gājusi mazumā - februārī inspektore uzgājusi «tikai» četras viltotas apliecības.
Sarežģītā matemātika
Kaut arī darba netrūkst, inspektore noraida mītu par šausminoši bargajiem sodiem. Pirms sodīt, bieži tiek dots laiks līdz četriem mēnešiem valodas prasmju pilnveidei. Protams, ja tas netiek izdarīts, bez soda vairs neiztikt. Vidējais piespriestais sods esot 30 latu, bet lielākais, ko viņa jelkad piespriedusi, - 200 latu. Šajā gadījumā gan tas bijis minimālais iespējamais sods par atkārtotu nodarījumu gada laikā. Kāda matemātikas skolotāja profesionālajā vidusskolā, kurā mācības notiek bilingvāli, latviski vielu izskaidrot nav spējusi. «Strīdējās pretī, ka tikai viens no 20 bērniem ir no latviešu ģimenes un viņam tāpat matemātikas zināšanas esot vājas, bet tāds arguments nekur neder. Arī tam vienam bērnam vajag mācīt matemātiku viņam saprotamā valodā,» aizrāda inspektore.
Bieži vien inspektoriem nākas pildīt arī savdabīgu sociālā psihologa funkciju. «Citas amatpersonas cilvēki ikdienā nesatiek. Tad nu ir tā - ahā, viens beidzot pie manis atnāca! Tad tev jānoklausās sūdzības par visu - par budžetu, par pensijām, par nodokļiem -, tikai tad vari sākt pārbaudi,» stāsta I. Kriškijāne. Psihologa iemaņas esot svarīgas arī citu iemeslu dēļ. «Piemēram, mācību iestādē notiek pārbaude. Dežurante ienāk un lepni deklamē - katra diena man iesākas ar atkritumu ieņemšanu. Bet par to nedrīkst smieties, jo cilvēks ir jāciena un nedrīkst viņam radīt kompleksus, kas atbaidīs no valodas lietošanas,» viņa skaidro.
Vairs nav padomju laiks
Valodas inspektora alga nav liela - 385 lati mēnesī pirms nodokļiem, liecina VID amatpersonu deklarācijas, un I. Kriškijāne atzīst, ka, lai strādātu par inspektoru, jābūt pārliecības cilvēkam. Arī viņa aiz smaida slēpj dzelžainu pārliecību - viņa kategoriski iebilst pret reģionālās valodas statusu krievu valodai. Pilsētā vide jau tā ir ļoti krieviska, tādēļ tas vienkārši novestu pie latviski runājošo daugavpiliešu diskriminācijas.
Viņai piebalso arī tiešais priekšnieks VVC Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis, kurš norāda: patiesībai neatbilst priekšstats, ka pašvaldībām ir aizliegts ar iedzīvotājiem sazināties svešvalodās: «Paskatieties kaut vai Rīgas domes mājaslapu, kur informācija ir latviski, angliski, krieviski un pat nedaudz vāciski. Arī sazināties mutiski vai rakstiski ar cilvēku, kurš to lūdz, var svešvalodā, vienkārši paralēli jānodrošina lietvedība latviešu valodā, un daudzās pašvaldībās tā jau arī notiek.
Viņš arī noraida argumentu, ka krievu valodu vajadzētu atzīt par reģionālo, lai ļautu cilvēkiem, kam pāri 40, nostrādāt līdz pensijai, nebaidoties no sodiem par valodas nezināšanu: «Pirms 20 gadiem šiem cilvēkiem bija 20 gadu. Un, ja aizbildinās - mums padomju laikos slikti mācīja latviešu valodu -, atbilde ir tā pati - jau 20 gadu vairs nav padomju laiks.»