Saeima šonedēļ lēmusi atbrīvot no amata Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšnieku Aināru Dimantu. Lai arī viņa noņemšanas process liek uzdot vairākus jautājumus, absolūti nekautrējos, ka neesmu NEPLP līdzšinējās «daiļrades» piekritējs. Un, paldies Dievam, dzīvojam valstī, kur par viedokli, lai arī atšķirīgu, pie sienas pagaidām nevienu neliek. Dimanta atbrīvošana un kaislības ap to gan jāvērtē visas padomes kontekstā. Un ne jau tāpēc, ka visi pieci būtu slikti cilvēki vai, kā saka, netvertu lauku.
NEPLP vadītāja atlaišanas stāstā iesaistītās puses, arī viņu karsēji, nezin kāpēc spēlē nezinīšus. Piedošanu, bet ir īpatni NEPLP notikumu kontekstā bļaustīties par procesa politisko ievirzi. Tiem, kuri biezpienu ēd pietiekamā daudzumā, nebūs grūtību atcerēties, ar kādu politisko fonu pašreizējā padome tika ievēlēta. Savukārt tiem, kuriem piemirsies, atgādināšu - šīs NEPLP apstiprināšana notika tā dēvētā Ēlertes-Mūrnieces saraksta ietekmē. Turklāt - ziņu arhīvs neļaus samelot, ka saraksta esamība netika noliegta, faktiski apstiprinot politisku uzskatu un pārliecības sieta esamību padomes locekļu izvēlē. Tad gan bļaušana bija no gluži citas politiskās nometnes un pašreizējie bļauri pirmrindnieki «klusi pīpēja maliņā». Tad rūpes par mediju brīvību bija krietni vien klusākas un piezemētākas. Tad Latvijai nedraudēja krišana mediju brīvības indeksā, kā arī nebija citu risku.
Līdz ar to šoreiz stāsts ir nevis par Dimantu, bet krietni vien plašāks - gan par to, kā Latvijā tiek pārraudzīta mediju vide, gan kā tiek iecelti mediju uzraugi un izvērtēts paveiktais. Skaidrs ir viens: pašreizējais modelis un principi, maigi sakot, nav ideāli. To pašos pamatos ir ieprogrammēti riski, ka, mainoties konjunktūrai, šoreiz Dimants, vēlāk kāds cits pēkšņi kļūst par Latvijas «mediju brīvības vārdā» krustā sistajiem.
Tāpat, ja reiz NEPLP vadītājs, spriežot pēc pēdējo nedēļu retorikas, faktiski sevi ir pašpasludinājis par hibrīdkara galveno ģenerāli, tad, piedodiet, NEPLP atbildība neaprobežojas tikai un vienīgi ar sabiedrisko mediju advokāta funkcijām. Hibrīdkara apstākļos bieži piesauktā spēcīgā un pašpietiekamā Latvijas infotelpa ir ne tikai spēcīgi sabiedriskie mediji, bet arī komercmediji.
Nobeigumā - viena NEPLP kā kapitāldaļu turētāja institūcijas locekļa atlaišana tieši nevar ietekmēt sabiedrisko mediju redakcionālo neatkarību. Redakciju mugurkauls ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašām redakcijām, to cilvēkiem. Un nav ne mazāko šaubu, ka sabiedriskie mediji neies politinterešu pavadā un turēs augstu mediju brīvības un žurnālistikas principus.