Pagājušajā nedēļā valdība lēma, ka Latvijas kurmjus turpmāk ierindos kaitīgo grauzēju sarakstā, oficiāli ļaujot tos iznīcināt. Līdz šim tas nebija ļauts. Turpmāk kurmji tiks pielīdzināti kaitīgajiem grauzējiem, līdz ar to uz šiem dzīvniekiem vairs neattieksies dzīvnieku aizsardzības likumā noteiktais aizliegums tos nogalināt.
Nonākšana politikā Latvijā faktiski nozīmē sevis ievietošanu sarakstā. Ja ne gluži kaitīgo grauzēju sarakstā, tad, šķiet, kaut kā stipri kaitīga valstij un nācijai pavisam noteikti. Skumji, taču neapstrīdami. Līdzko cilvēks parādās uz politiskās skatuves vai pat tās tuvumā, viņš kā ar burvju mājienu zaudē imunitāti attiecībā uz daudzām ikdienā pašsaprotamām lietām - kaut vai, piemēram, elementāru pieklājību. Ir radīts mīts, ka politika ir kļuvusi teju par robežšķirtni starp labu un sliktu cilvēku. Turklāt pašu politiķu radīts mīts. Radīts pirmām kārtām jau ar teju nāvīgu naidu pret ideoloģiskajiem oponentiem.
Politiķis Raimonds Pauls un maestro Raimonds Pauls, šķiet, ir divi dažādi cilvēki. Tas pats komponista Imanta Kalniņa gadījumā. Pirmie ir tautas mīluļi, kuru dziesmas iedvesmo tūkstošus, otrie - gluži vai tautas ienaidnieki. Kāpēc? Tāpēc, ka dažkārt runā, ko domā, un rīkojas pēc pārliecības.
Arī Andrejs Žagars operas laikā un Andrejs Žagars, kurš paziņojis par pievienošanas Repšes biedrībai, ir divi dažādi Andreji Žagari. Pirmais bija izcilības piemērs, otrais - pašlabuma meklētājs un kas tik vēl ne. Tas pats stāsts par Ingunu Sudrabu. Un runa nav tikai par neveiksmīgo publiskās iznākšanas mēģinājumu. Arī nule nominētās premjera amata kandidātes Laimdotas Straujumas gadījums Latvijas politikā ir simbolisks. Samazgu daudzums, kas jau ir izliets pār viņu, nevar iedvesmot.
Ja nu galīgi nav par ko parunāt, parunāsim par politiķu vecumu, apģērbu un izskatu. Ja vajag, varam «izzviegt» arī cilvēka paģībšanu. Un, protams, saldais ēdiens - politiķu pārteikšanās ir īpašs žanrs. Te nav runas tikai par anonīmiem interneta portālu komentētājiem. Ir runa arī par pašiem politiķiem. Labi, ka ir sociālie tīkli. Tie pietiekami skaidri ļauj izgaismoties tam, cik plata vai šaura ir attiecīgā personāža piere.
Mēs runājam par izcilību nepieciešamību politikā. Taču tas nav iespējams, jo tieši izcilības ir pirmais, ko sistēma, piedodiet, izvemj.
Tiek runāts arī par «jaunu asiņu» nepieciešamību politikā, taču, vērojot, kā sabiedrība reaģē uz šīm jaunajām asinīm, nedomāju, ka mums pārskatāmā nākotnē ir lielas cerības ieraudzīt fundamentāli jaunu politiķu paaudzi ar daudzām jaunām sejām. Turklāt, lai kā viņi apgalvotu pretējo, politiskā vide ir pietiekami slēgta. Tā ir sevi, savas un sponsoru intereses atražojoša, lai pati bremzētu šo jauno asiņu nonākšanu politikā.