Pašlaik ir vainīgo un atbildīgo meklēšanas laiks. Paši jau nepiesakās. Jo kurš gan gribētu tā pats pirmais mesties uz ambrazūras, izsaucot uz sevi visus uguņus un vienlaikus nepamatoti nosargājot citus? Vienīgā cerība, ka Maxima veikalā notikušo nelaimi sabiedrības spiediena ietekmē izvērtēs kompleksi - ne tikai atrodot un sodot kādas sīkās skrūvītes, bet arī tos, kas zināja par bezatbildīgo uzraudzības sistēmu, varēja, bet neko nedarīja, lai mainītu.
Esot vainīgas skrūves. Tās, kuras nepareizās vietās, un tās, kuru tur nemaz nebija. Tā vismaz secinājis somu eksperts, norādot, ka konstrukciju stiprinājumos skrūvju bijis par maz un tās bijušas aplami izvietotas. Bet, ja tā, tad drīzāk jārunā par cilvēcisko faktoru, nevis dzelžiem.
Tātad vainīgas skrūvītes. Tās, kuru pietrūka. Ne fiziski, bet kāda «gudrinieka» smadzenēs. Jo kur gan bija prāts konstrukcijas, kas paredzētas tik milzīgai slodzei, saskrūvēt ar nedaudziem «skrūvju izstrādājumiem», kas, pēc kāda glābēja teiktā, izrādījušās «saliektas un skrūvju uzgriežņi vienkārši kā kņopes nolidojuši nost»?!
Augstākās - desmitās - klases skrūvju vietā esot iepirktas lētās, ne tik izturīgas. Jo kādam, lūk, ienācis prātā, ka ietaupīt var arī uz drošību. Jo tā taču rīkojas visi - pat valdība, kas, bēdīgi slavenās konsolidācijas idejas pārņemta, nevis meklēja ceļus, kā uzlabot valsts būvinspekcijas darbu, bet gan panāca tās likvidēšanu! Panāca bezkontroli!
Un šī bezkontrole un bezatbildība izrādās kā lipīgs vīruss, kas pārņem visu organismu. Konkrētajā gadījumā izskatās, ka ēku pieņēma ekspluatācijā formāli, tā īsti nepārbaudot ne pēc ugunsgrēka, ne pirms otrās kārtas izbūves. Bezatbildīgi attiecās arī pret trauksmes signalizāciju, ar īpašu instrukciju nosakot kārtību, ka apsarga degunam un redzei var vairāk uzticēties nekā rūpnieciski ražotajam detektoram.
Un tad nu atkal nonākam pie nelaimē vainojamajām skrūvītēm. Atkal citām. Padomijas bijušais vadonis Staļins reiz esot izteicies par cilvēkiem kā milzīgā valsts mehānisma sīkām, bet ļoti nozīmīgām skrūvītēm. Domājot par konkrētā gadījuma izmeklēšanu, māc bažas, ka tikai visa vaina beigās netiek uzvelta vien kādai sīkai skrūvītei - kādam apakšuzņēmuma darbiniekam, kas atbildīgs par detaļu iepirkumiem, kādam konstrukciju savienojumu caurumu vietu atzīmētājam vai urbējam? Nu, labi, vēl arī kādam betonētājam. Un vai tik nesanāks tā, ka visi pārējie varēs atviegloti uzelpot, ka izsprukuši sveikā?
Vismaz amatpersonu - gan būvfirmu, gan pašvaldības, gan valdības pārstāvju - uzvedība tā liek saprast. Arī ekonomikas ministrs garā paziņojumā gan vairākkārt akcentē savu atbildību, bet, pēc visa spriežot, tās vien tukšas frāzes. Atbildība izpaužoties, nevis demisionējot, bet gan darbojoties tāpat tālāk. Tā, lūk!