Gribētos zināt, ar kādām domām gar Brīvības pieminekli Lāčplēša dienā aizsoļoja Bruņoto spēku ierindas kareivis un virsnieks, policists un robežsargs, kas pirms brīža bija klausījies prezidenta padomnieku sacerēto visai formālo Andra Bērziņa nolasīto uzrunu visiem latviešu karavīriem, sākot no 1919. gada cīņu dalībniekiem līdz pat tiem, kam šodien uzticēts reālais darbs valsts aizsardzībā.
Cerams, 11. novembrī viņi spēja aizmirst rūgtumu, kam noteikti ir pamats, jo nav viegli nedz samaksāt visus rēķinus, nedz sūtīt bērnus skolā. Šajā dienā karavīriem nevajadzētu pārmest prezidentam, ka uzmundrinošie vārdi aizsardzības spēkiem, kurus valsts galva uzskata par derīgiem pateikt svētkos, lāgā nesaskan ar darbiem.
Tie, kas uzskata stāvokli Bruņotajos spēkos par klaji neapmierinošu, zina teikt, ka samazinātās algas - visvairāk par jebkuru citu valsts sektoru - tā arī palikušas pazeminātajā 2008. gada līmenī.
Bet ne jau par to šajā svētku nedēļā no 11. līdz 18. novembrim būtu jādomā motivētam karavīram vai zemessargam. Varbūt arī prezidentam ne, taču viņa augstais postenis mudina jau pēc svētkiem beidzot tiešām nopietni pievērsties aizsardzības spēkiem un tās nav tikai algas. Ja darbi sekos vārdiem, būs iespējams panākt, ka prezidenta Bērziņa Latvija pietuvojas tam, ko, runājot par Latviju, saprot karavīri.
Valsts 95. gadadienai pienākot, ar skumjām jāatzīst, ka šo dienu nesagaidīs krāšņākā ozolu aleja Latvijā, kas pašu rokām - ar Gulbenes domes un Satiksmes ministrijas palīdzību - pērn tika likvidēta. Kā lai pārmet simtgadīgo koku nociršanas atbalstītājiem vietējiem uzņēmējiem, kas tik ļoti vēlējās ātri braukt uz Rēzekni (nedaudz piebremzēt, braucot cauri ozolu alejai, neesot bijis iespējams), patriotiskuma trūkumu, jo viņi taču ir galvenie nodokļu maksātāji. Tātad it kā patriotiski orientēti cilvēki.
Taču arī viņu oponentiem Dainim Ivānam un ozolus karsti aizstāvējušajai Gulbenes žurnālistei Diānai Odumiņai nevarētu pārmest pienākuma jūtu trūkumu pret tēvzemi. Katram sava, taču visiem viena Latvija. Labi, ka šajā Latvijā ir tādas žurnālistes, taču pavisam nav lāgā, ja Gulbenes novadā gluži kā komunistu valdīšanas laikos cilvēki baidās no vietējās amatvīru un uzņēmēju «elites».
Labi, ja Latvijā ir tādi basketbola treneri kā Ziedonis Jansons, kura patriotiskajai attieksmei un darbam noteikti sekos viņa izaudzinātie spēlētāji. Viens no tādiem ir talantīgais Dāvis Bertāns, kas, spēlēdams Latvijas U-19 izlasē, skaidri teica, ka vienmēr spēlēšot Latvijas izlasē.
Svētkos jāapsveic arī Andris Biedriņš, jo arī viņš ir Latvijas basketbolists, lai gan vienīgi nevēlas spēlēt valsts izlasē. Arī sportā katram sava atšķirīga Latvija.
Tas nav aicinājums visiem domāt un just līdzīgi, nedz arī soļot vienādi. Taču vismaz apzinīgi censties tuvināt daudzās un atšķirīgās Latvijas.
Ar prieku Daugavas krastmalā (kaut tāpēc, ka jau redzama gaisma jaunās Nacionālās bibliotēkas logos) iedegt svecītes, bet pēc tam prast tuvināt dažādos viedokļus, lai šai valstij vieglāk pastāvēt nākamos 20 gadus.