Nobela prēmijas literatūrā pērnā gada laureāta Mo Jaņa romāna Lielas krūtis, plats dibens centrā ir kāds Ķīnas ciemats, kuram trīsdesmitajos četrdesmitajos gados bieži mainās politiskais «jumts» dažādu politisku nokrāsu bruņotu grupu izskatā. Un, protams, ikviena vaino savus priekšgājējus dažnedažādos grēkos, kas netraucē gan pašiem rīkoties tieši tāpat... Līdzīgas izdarības vērojamas Latvijas politikā. Ja partija X devīgi apvelta citas partijas ar nievām, tad tā esot normāla politika; ja dubļu spainīti saņem pati X, tad tā, lūk, ir nomelnošanas kampaņa. Vai esat ievērojuši, cik bieži dažādas partijas pēdējā laikā drūmi pauž viedokli, ka tieši pret tām uzsāktas nomelnošanas kampaņas?
Jāsāk ar to, ka nekādu nomelnošanas kampaņu nav. Gan tāpēc, ka mūsu mazajā zemē ikviens t.s. kompromats lielākoties ir uzsildīta aizvakardienas zupa, t.i., nekādu šokējošu atklājumu. Un arī tāpēc, ka pašmāju mediju tirgus īpatnību rezultātā nav tā, ka kādam politiķim vai partijai liegta iespēja publiski atspēkot izskanējušos apvainojumus. (Patiesībā Latvijas prese ir visnotaļ saudzīga. Skarbu apzīmējumu it kā netrūkst, bet īstas košanas maz - ej nu zini, kā dzīvīte iegrozīsies un vai kaut kad nekārosies kāda preses sekretāra maizīte...) Arī masu mediju ietekme uz cilvēku prātiem ir mazinājusies - nav vairs tā, ka kāda medija pa dubļiem izvazāts politiķis var uzskatīt, ka viņa karjera ir beigusies.
Tad kādēļ šis nomelnošanas kampaņas jēdziens tiek tik aizrautīgi ekspluatēts? Vecā labā paruna «suns zina, ko ēdis»? Daļēji. Ja politiķis pats aizraujas ar baumu un sazvērestības teoriju par konkurentiem izplatīšanu, tad psiholoģiski viņš pieņem, ka kaut ko līdzvērtīgi murgainu var dabūt pats uz galvas, pat ja tiešu brīdinošu pazīmju par to nav. Daļēji iemesls ir arī politiķiem iestāstītais, ka varen labi no PR viedokļa strādājot apgalvojums "tas, ka mūs nomelno, apliecina, cik labi mēs esam". Lemberga popularitātes fenomens liecina, ka ir situācijas, kad šāda retorika tiešām darbojas, tomēr to nevar izmantot masveidīgi. Politiķiem arī jārēķinās, ka intensīva "nomelnošanas kampaņas" piesaukšana pati provocē interesi par to, kas tad tieši ir samelots; daudzos gadījumos mēģinājums atbildēt tikai rada nākamos nepatīkamos jautājumus...
Protams, neba vēlētājiem jāsāp galvai par to, cik veiksmīga ir politiķu retorika. Tomēr vēlētāju interesēs ir, lai politiķi nevairītos no nepatīkamiem jautājumiem ar visgudru «ahā, var just, ka vēlēšanas tuvojas, tāpēc tādi jautājumi!». Vēlētājiem piesardzīgi jāizturas pret tiem kandidātiem, kuri iemīļojuši piesaukt konkurentu intrigas. Jo tas nozīmē, ka a) kandidāts cenšas izvairīties no savas darbības izskaidrošanas, b) viņš atklāj, ka pats uzskata vēlētājus par viegli ietekmējamiem, nesaprātīgiem utt., kas savukārt liek jautāt, kāpēc tad viņam tā gribas tādus muļķīšus pārstāvēt.