Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Tautas fronte apvienoja ļoti dažādus cilvēkus - gan savos reliģiskajos uzskatos, gan profesijās. Spektrs bija neaprakstāms. Kas bija tās lietas, kas vienoja šo spektru? Kas bija pamats visam tam, ko mēs saucam par trešo atmodu, par dziesmoto revolūciju?
Manuprāt, šie mērķi vai tas vienojošais mērķis, tas jau nebija konstants no pirmās līdz pēdējai dienai. Sākumā bija cilvēku vēlme pēc pārmaiņām. Tātad - nevēlēšanās dzīvot tā, kā tas ir bijis līdz tam - ar tiem brīvības un cilvēka tiesību ierobežojumiem.
Sākumā bija runa par kaut kādām autonomijām un tā tālāk. Līdz pilnai brīvībai, līdz pilnai neatkarībai jau nonāca tikai zināmā attīstībā - īsā attīstībā - faktiski divos gados. Un tomēr. Tātad šis mērķis izauga. Izauga tajā brīdī, kad cilvēkiem pavērās kaut vai mazākā iespēja domāt un rīkoties citādi nekā līdz tam.
Mēs bijām tik dažādi. Tu, piemēram, pārstāvēji tādu ļoti eksaktu profesiju.
Elektriķis!
Jā! Bija pārstāvji faktiski no visām profesijām. Un tomēr ļoti daudz bija radošo profesiju pārstāvju, inteliģences. Iedvesmas sajūta bija, man liekas, ļoti kreatīva, mākslinieciska un inovatīva.
Nu personīgi mani tas skāra kaut kādā veidā kā izraušanās no zināmas nolemtības. Kad beidzu augstskolu, vēl būdams students, man piedāvāja palikt tur strādāt. Un tad, kad paliku, man it kā bija jābrauc uz ārzemēm stažēties. Bet, kad uzzināja manu vecāku biogrāfiju, pateica - «nu mēs jums piezvanīsim». Un tā man zvanīja kādus 15 gadus. Tā arī to zvanu nesagaidīju.
Kad parādījās šī iespēja, tad man bija zināms protests pret to, kādā veidā šī iekārta ir izrīkojusies ar mani.
Man liekas, ka tajā laikā visam bija nozīme. Mēs uz to gājām - apzināti vai neapzināti. Un tomēr Tautas fronte tika vadīta - bija valde. Kā notika tava iesaistīšanās vadībā? Kā tu to uztvēri? Kāda bija tava misijas sajūta?
Mana iesaistīšanās bija ļoti vienkārša. Viktors Avotiņš, ja nemaldos, bija arī Jānis Gulbis, laikam vēl bija kāds trešais. Viņi vienā vakarā televīzijā uzstājās un teica, ka ir jāveido tāda struktūra kā Tautas fronte un ka ir iespējas iet un pieteikties Rakstnieku savienībā. Protams, nākamajā dienā es aizgāju. Ņemot vērā to, ka biju augstskolas pasniedzējs un studentiem lasīju arī lekcijas, mani uzreiz ievirzīja lektora darbā, lai stāstītu par tiem uzstādījumiem, par Tautas frontes tā mirkļa mērķiem, par to, lai aģitētu un veidotu Tautas frontes atbalsta grupas pirmajam LTF dibināšanas kongresam. To es arī darīju.
Un izveidojās arī tāda kā pašiedvesmas pulcēta lektoru grupa, kura tad bija gatava braukt visur un stāstīt, un ņemties, un darīties. Rezultāts, manuprāt, bija ļoti pozitīvs. Un jau ar šo pozitīvo rezultātu arī pēc dibināšanas kongresa LTF vadība toreiz nolēma, ka ir nepieciešams turpināt šo lektoru grupas darbu, jo preses izdevums jau parādījās tikai vēlāk. Kompartijas presē tikt bija problēmas. Līdz ar to šis tiešais vārds, šis tiešais kontakts ar cilvēkiem - un cilvēki to ļoti vēlējās - bija tas, kas lielā mērā veicināja Latvijas Tautas frontes panākumus.
Es biju šajā dibināšanas kongresā un pēc kongresa turpināju darboties kā lektoru grupas vadītājs. Otrajā kongresā jau tiku ievēlēts arī valdē, ne tikai domē. Biju valdes priekšēdētāja vietnieks. Škapars mums toreiz bija valdes priekšsēdētājs, es biju viņa vietnieks.
Izaugt līdz tādam ļoti atbildīgam organizatoriskajam līmenim, tas tomēr arī uzliek kaut kādu nepieciešamību ne tikai analizēt, kā esi rīkojies, bet arī vērst skatu nākotnē. Kā šī lēmuma pieņemšana notika toreiz Tautas frontes valdē un jau tālāk - pēc 4. maija?
Salīdzinot ar kompartijas funkcionāriem, bijām diletanti. Mums nevienam nebija tās politiskās cīņas pieredzes, kāda bija viņiem. Un varbūt, ka tā arī mūs paglāba, jo mums bija tikai un vienīgi ļoti nopietna pārliecība, ka neatkarīgā valsts ir tas mērķis, dēļ kura ir vērts strādāt, dēļ kura ir vērts attiecīgi jebkurā brīdī iet runāt, diskutēt, rīkoties.
Ja paskatās šobrīd, tad droši vien daudzas lietas būtu darījuši citādi. Bet tā pārliecība, kas bija mums, tā ļāva, manuprāt, nenomaldīties no īstā ceļa, izvēlēties to optimālo variantu - šo parlamentāro ceļu neatkarības atjaunošanai.
Vai tomēr nav tā, ka rutīna ir laba lieta, bet, ja tās ir par daudz, tad to kreativitāti un intuīciju rutīna mazina?
Taisni tā! Es tāpēc saku - mums nebija šīs rutīnas. Mēs atnācām no dažādām struktūrām. Es - no Tehniskās universitātes, cits vēl no kaut kurienes un tā tālāk un tā joprojām. Un bez šīs politiskās rutīnas, ar intuīciju un ar pārliecību par neatkarīgu valsti mums izdevās šo lietu atrisināt.
Kā tu atceries skaistāko, laikam svētāko mirkli, kas bija visā tajā periodā - 4. maiju?
Tas ir nopietnākais datums manā mūžā! Es esmu dziļi pārliecināts, ka cilvēki, kuriem bija tas gods 4. maijā balsot, lai realizētu savu tautiešu mērķi atjaunot neatkarību, bija vienkārši laimīgi. Un arī visi tie cilvēki, kas nebija Augstākajā padomē, bet kas mūs pēc tam sagaidīja. Tas bija tāds kopējas vienotības ļoti liels brīdis. Pēc tam krastmalā šis pacilājošais moments, tiekoties cilvēkiem un runājot, atgriešanās mājās ar ziediem, kas patiešām tika dāvināti neviltotā sirsnībā. Tā ir tā diena, kuru nav iespējams aizmirst! Un, ja mēs kādreiz, varbūt tuvojoties lielākiem gadiem, atskatīsimies un sāksim domāt par aizvadīto mūžu, tad šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka šis 4. maijs patiešām ir padarītā darba, vismaz man personīgi, virsotne.
Es atceros, bija diskusijas par katru vārdu Neatkarības deklarācijā. Bet beigās, kad jau tā tika pieņemta, katrs šis vārds tika ierakstīts gan mūsu, gan visas tautas sirdīs, gan Rīgas bruģī, gan Latvijas nākotnē. Kā tu redzi šo nākamo posmu jau pēc Neatkarības deklarācijas - jau kā Tautas frontes frakcijas vadītājs? Kādi tad jau bija šie uzdevumi, un kā šis darbs ritēja?
Neatkarības deklarācijas pieņemšana, 4. maijs, bija tāda koša pacēluma diena. Bet tas bija tikai sākums, jo tajā brīdī jau reāli pastāvēja divas varas - Augstākā padome, kurā pārsvars bija Latvijas Tautas frontei, un pastāvēja kompartijas vara, vissavienības resoru vara, padomju armijas klātbūtne šeit un tā tālāk.
Pastāvēja vesels saraksts ar problēmām, kuras bija jārisina. Protams, pirmais un svarīgākais - panākt, lai šis neatkarības moments tiktu atzīts plaši un lai padomju armija attiecīgi no šejienes aizietu. Protams, kā mēs atceramies, tajā brīdī bija arī virkne ļoti smagu ekonomisku problēmu. Šodien jauniem cilvēkiem ir grūti saprast, ka veikalā nav preču. Mēs taisījām visādas barjeras uz robežas, lai preci no Latvijas neved ārā. Pēc šīsdienas loģikas bija jāpriecājas, ja būtu bijis kaut kāds eksports, salīdzinot ar to laiku. Bet tā tas bija! Toreiz bija drusku citāda domāšana, citādas problēmas. Un Tautas frontei nācās relatīvi īsā laikā - ļoti īsā laikā - Tautas frontes frakcijai un mums visiem Augstākajā padomē risināt šīs problēmas. Un nevis tā apmēram, ka «viena tante teica», bet pieņemot likumdošanas aktus. Protams, šobrīd var pārmest, ka tie likumdošanas akti bija jāpieņem lielā daudzumā, ka daudzi varbūt nebija atbilstoši augstākajā kvalitātē.
Viss jau bija no jauna jātaisa.
Taisni tā! Skatoties šīsdienas acīm, varbūt, ka mēs daudzko būtu darījuši citādi. Bet es lūgtu saprast tos, kas grib kritiski izteikties par mūsu veikumu. Jā, mēs bijām pirmie, mēs sākām šo darbu. Un šobrīd ir iespējas arī varbūt pielabot, izveidot citādu šo normatīvo bāzi šajā valstī.
Nenoliedzami viens no smagākajiem brīžiem starpposmā starp neatkarības ceļa uzsākšanu un šīs pārejas deklarācijas pieņemšanu un atzīšanu bija barikāžu laiks. Kā tu to atceries?
To, ka varētu būt ļoti nopietnas problēmas, mēs prognozējām jau pietiekami savlaicīgi. Mums bija arī vairākas frakcijas izbraukuma sēdes, kurās mēģinājām prognozēt, kā rīkoties tā saucamajā X stundā. Toreiz tika nolemts, ka man būs jādodas prom no Latvijas, jādodas uz Stokholmu ar tiesībām, ja šeit notiek kaut kas nelāgs, veidot Latvijas valdību trimdā.
Es turpat mēnesi pavadīju Stokholmā. Likās, ka briesmas pieklusušas, un man gribējās uz Ziemassvētkiem būt mājās. Un drīz arī sākās barikādes. Es atceros to, ka, atnākot mājās, es toreiz dzīvoju netālu - Kupalas ielā, man piezvanīja un pateica, ka sācies traģiskais brīdis Lietuvā. Tas bija kaut kur ap diviem naktī. Es cēlos un nācu uz frakciju. Priekšā bija jau Linards Muciņš, pēc brīža atnāca Škapars. Bija jāvienojas, kā rīkoties. Mēs nolēmām - ir jāceļ cilvēki, jāaicina palīgā, lai noturētu valdības ēku.