Vārdu savienojums «plaisa starp varu un sabiedrību» ir nodeldēts, tomēr tiek lietots, lai pieklājīgi paustu neapmierinātību ar varas pieņemtajiem lēmumiem (jo izteikties var arī sulīgāk...). Savukārt skaidrojumi minētajai plaisai lielākoties ir emocionāli - jo «zagļi», jo «muļķi» utt. Citiem vārdiem sakot, tiek pieņemts, ka vai nu ar varā nonākušajiem notiek kaut kādas bioķīmiskas pārvērtības, vai arī varā «pēc definīcijas» nonāk ļaudis ar specifiskām pazīmēm. Neapstrīdot šādu versiju pastāvēšanas tiesības, tomēr jāatgādina arī citi, sistēmiski iemesli.
Proti, tā nu ir izveidojies, ka politisko varu īsteno politiskās partijas (atvainojos par banalitāti). Līdz ar to šī vara ir tāda, kāda ir gaisotne, lēmumu pieņemšanas mehānismi pašās partijās. Un tad nonākam pie secinājuma, ka ir lieki gaidīt jēdzīgu politiku no partijām, kuras pašas ir iekšēji nedemokrātiskas, haotiskas, paviršas (it kā savstarpēji izslēdzoši raksturojumi, bet partijas pamanās tos kaut kā sakombinēt). Partiju vadītāji (oficiālie un ne tik) pieņem lēmumus, kas ir pārsteigums ne tikai t. s. ierindas biedriem, bet pat partijas aktīvajam kodolam. Priekšvēlēšanu kontekstā tas izpaužas kā samērā pēkšņas izmaiņas kandidātu sarakstos, konsultantu izvēlē, par kurām lēmumu pieņem daži cilvēki partijā. Kandidātu, kuri profilējas kādos konkrētos jautājumos, viedokļi pirms to publiskas parādīšanās tiek, tā teikt, pielaboti, šādi nereti aizvainojot savas nozares profesionāļus (turklāt «uzlabojumi» bieži ir tādi, kas profesionāli publikas acīs pataisa par neprofesionāli...). Partiju spices apbrīnojamā visatļautības un paviršības savienojumā atļaujas noplūdināt informāciju it kā par kandidātiem listēs, kuriem pašiem tā ir gandrīz vai pirmā dzirdēšana.
Šie vērojumi nav abstrakti - tie balstīti reālos notikumos un procesos mūsu partijās pēdējos mēnešos. Konkrētus personāžus saukt nav vērts - tie vai citi niķi ir bijuši un ir visās redzamākajās organizācijās. Un nevajag stāstīt, ka šādas vadības manieres ir nepieciešamas, jo pretējā gadījumā būšot «bardaks». «Bardaks» ir tad, ja partijas rumpja kustības ir atkarīgas no tā, ar kuru kāju kāds no spices izkāpis no gultas, kurš piesaistījis vairāk naudas vai kurš (uz laiku) apspēlējis citus partijas virsaišus. It kā saprotamais uzstādījums «nemazgāt publiski netīro veļu» kļuvis par instrumentu mutes aizbāšanai. Nācies dzirdēt pretargumentu: «Mums tur ir tādi meža dīvainīši, ka citādi nevar.» Diez vai. Ja partijas formulētu precīzas nostādnes, tad nebūtu tā, ka tajās saskrien publika ar nereti līdz komiskumam atšķirīgiem priekšstatiem. Tad būtu strīdi par to, kā labāk sasniegt partijas biedriem saprotamus, tuvus uzdevumus, un nebūtu nepieciešami audzinātāji pionieru nometnei.
Rezumējot: kamēr kvalitatīvi nemainīsies partijas, nebūs lielas nozīmes, kādi ģīmīši vīd TV ekrānos un avīžu lappusēs.