Teicu: bezkaislīgi skar un veido; taču mums pazīstamais Homo sapiens nav bezkaislīga un bezatminīga būtne, katrā ziņā mums pieejamās cilvēces kultūras vēstures vērtības tapušas kaismīgos intelektuālā ego uzliesmojumos, savas patības apliecinājumos, un laika upes vēsie ūdeņi šīs vērtības kondensējuši dažādās celtnēs, reliģijās, valodās. Un ir acīmredzams, ka cilvēces vēsture jau kopš mīta par Bābeles torni savu krāšņumu gūst viena «elementa» - cilvēka - daudzšķautņainībā.
Tad ko mums, piemēram, latviešiem, darīt, stāvot jūras krastā ar seju pret «jaunās» ideoloģijas vilni, kas jau tik dzirdētās tautu draudzības vai modernās pasaules aizsegā nedaudz uzmanīgi, bet arvien neatlaidīgāk skalo mūsu sabiedrības lasītkāros prātus? Iztikšu tikai ar vienu piemēru. It kā neuzkrītoši un ar ļoti pareizi formulētiem argumentiem par unificētas kultūras (un vēstures) modeli aktīvi runā, piemēram, visnotaļ izglītotais Arnis Balčus (piem., Nīkuļot vai mainīties? un citi viņa raksti portālos Delfi un 1/4 Satori), uzsverot paradoksu, ka «nacionālais nozīmē kultūras vienveidību»...
Bet runa nav par šo «ideoloģisko» tumsumu, runa ir par sevis, proti, savas tautas, cienīgu novērtēšanu, par tiešām jaunas kultūrpolitikas veidošanu, kurā būtu iekļauts fakts par šajā rakstā pirmajā teikumā pausto domu un stratēģija, kā turpmāk saglabāt kabatā neiebāžamas vērtības, nevis domāt, kā ērtāk pielāgoties lielās straumes ūdeņiem. Vēsturi apturēt nevar, pilnīgi iespējams, ka daudzas mazās tautas tuvākajā laikā pilnībā asimilēsies lielajā Eiropas tautu draudzības katlā, bet vai tāpēc mums jāizliekas par atmiņu zaudējušiem mankurtiem un jāaizmirst, ka Uzvaras piemineklis ir akmenī kaltas Latvijas valsts okupācijas simbols? Vismaz tik ilgi, kamēr ir dzīvi komunisma režīma upuri un viņu tiešie pēcnācēji, ja ilgāk jums šķiet par daudz? Un kāda gan liekulība apgalvot, ka Uzvaras dienas svinēšana Maskavā un pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ir viens un tas pats!
Tik tālu nu esam. Okupācijas simbola pakājē, tēlaini runājot, noliekam ziedus, tad ejam pie Brīvības pieminekļa, un miers mājās... Padomju ideologi zārkā līksmo, viņiem tas neizdevās līdz galam. Žurnālisti, populāri mākslinieki, biznesmeņi presē runā par slimīgo latviešu nacionālismu. Un nevienam neienāk prātā, ka jebkuru darbu kultūrā un biznesā var darīt divos veidos - zaudējot vai nezaudējot savu pilsonisko godu. Jebkuras runas par integrāciju var īstenot divos veidos - zaudējot vai nezaudējot savu pilsonisko godu, savu pašcieņu. Nu ja, tikai kur lai ņem to pilsonisko godu? To krāšņo, ne unificēto godu.