Krievzemes teritorijā šāda pieeja nav nekas jauns, jo arī _padomijā_ un komunistu ideoloģijā vispār, lai ļaužu radošo un totalitārismam bīstamo potenciālu turētu grožos, ražošanas līdzekļi individuālai lietošanai nebija paredzēti.
Tagad, kad Marksa un Staļina rokasgrāmatas vairs nekotējas, aparatčiki ķeras pie mūsdienu «svētajiem rakstiem» - likumiem un regulām. Opozicionāru un vienkārši brīvi un pilsoniski domājošo apspiešanai Kremlis par ieganstu izmanto cīņu pret datorprogrammu pirātismu. Nelīdz pat dažas represētas vides aktīvistu grupas iebildumi, ka viņi speciāli ir sapirkušies legālo programmatūru. Jo ir taču vispārzināms, ka «visi tā dara», tātad gan jau šiem žipčikiem arī kaut kas nelegāls aiz digitālās ādas atradīsies.
Apņemšanās turēties pretī un neļaut savā vārdā tiesiskus argumentus izmantot prettiesiskām, nedemokrātiskām darbībām, protams, ir laba, un neko citu «uz āru» komunicēt Microsoft arī nevar atļauties. Tikai problēma tāda, ka Microsoft ir lietišķa, nevis ideoloģiska vienība un viņu mērķis ir peļņa, nevis demokrātija un tiesiskums. Publiski izskanējuši arī kompānijas neoficiālie apsvērumi, ka nelegālo programmu medīšanai tās vārdā «vadāmās demokrātijas» lielvalstī ļauta vaļa, lai par pretimnākšanas trūkumu saniknotā vara nesagandētu viņiem biznesa vidi. Proti, runa tur nav par nelegālo programmatūru vai vismaz ne par centieniem kaut ko šai ziņā vērst par labu tik maziskā veidā. Arī Microsoft ieteikums nemedīt tik daudz individuālos nelegālos lietotājus, cik kreiso programmu ražotājus un pārdevējus Krievijā tās sistēmiskās mazspējas dēļ diez vai radīs kādu rezonansi. Un Microsoft būs paši sev ķīlnieki, jo viņu intereses Krievijā principiāli veicinātas netiks, bet rietumnieciskie ideāli, kas pirmām kārtām šai kompānijai vispār ļāvuši rasties, tiks kompromitēti, un korporatīvais tēls konsekventi domājošu vērotāju acīs - atkal iedragāts.
Šis pat ne apjomīgākais principu konflikts iezīmē dilemmu, kurā esam iepērušies, uz rietumnieciskiem, demokrātiskiem principiem veidotām sociālajām un biznesa telpām neizbēgami saskaroties un pārklājoties ar totalitārām vai kvazidemokrātiskām. Kas būs primārs - pati šī pārklāšanās jeb politisko un biznesa attiecību process vai tomēr principi? Latvijai kā vienai no šādas pārklāšanās pierobežām ar tendenci kļūt par tās pelēko zonu pragmatiskais piegājiens ir ļoti nevēlams.