Tāds hipnozes pratēju skaitāmpantiņš ienāca prātā vakarrīt, kad mūsu Premjerministrs mierīgi, nesatricināmi un cēli LNT rīta programmā informēja (te nekādā gadījumā neder cits sinonīms, tieši - informēja) par lielisko kārtību un mieru Latvijas naudas lietās. Konsultants ar blociņu rokās uzmanīgi sekoja runas plūdumam.
Pilnīga Lielupe bezvēja rītā oktobra sākumā. Augstākais emocionālais punkts - redz, kā iet, ja neklausa (sk. tālāk). Ja nu kādu labi apdomātu kritikas vārdu, tad - no ministriju puses jūtot spiedienu. Tomēr spiediens ticis prasmīgi izmantots nevis par sliktu, bet par labu valsts naudas plānošanai. No valdības vadītāja varēja saprast, ka spiediena dēļ esot jau pasmelts no 2015. gada budžeta aprindām. Izklausījās, ka tas ir pat ļoti labi - nākamā gada budžeta plānotājiem atliks vien nomainīt gadu, izdarīt vēl dažas formalitātes un uz attiecīgā portfeļa izdarīt jaunu gravējumu. Gandrīz viss jau paveikts viņu vietā.
Nodokļi kļūstot arvien mazāki, un valdības dāsnums - arvien lielāks. Kurš tad to nezina?
Valsts kontrole esot norādījusi uz nepilnībām un bērnišķībām budžeta plānošanā. Kaut vai jau ierastajā neplānoto un negaidīto naudas vajadzību lietā tūlīt pēc budžeta pieņemšanas. Kas nu būs? Vai kādu bargi sauks pie kārtības?
Savā stilā Premjers kontrolierus ne nu īpaši slavēja par modrību, ne kritizēja par piekasību. Nauda tiekot plānota arvien labāk un drošāk, bet visu jau nevarot nemaz izplānot. Kā tad Veselības ministrija, piemēram, varot zināt, cik nākamajā gadā slimos? Un slimnīcas esot ļoti neatkarīgas un autonomas, tās nemaz neesot tik viegli ietekmēt.
Rezumējot…strādāsim labāk un smukāk, bet īpašos gadījumos, atsevišķos brīžos un negaidītos apstākļos…citiem vārdiem - kontrole turpina norādīt, valdība turpina pieņemt zināšanai, negaidītās vajadzības turpina būt negaidītas.
Tad saruna vērsās uz jautājumu, kas nu būšot, ja ASV vairs nemaz nebūšot naudas….stāvoklis esot krietni labāks, nekā trača cēlāji iztēlojoties. Pie zināma zvaigžņu stāvokļa nākotnē gan varot būt arī sarežģījumi. Tomēr kopējais tonis liecināja, ka nepatīkamas sakritības maz iespējams. Vienīgi - un te atgriežamies pie sākumā minētā - redz, kā varot sanākt, ja uzstādot visādus ultimātus. Varēja saprast, ka ultimātus mūsu gadījumā uzstādīt drīkstēs arī turpmāk un tas nebūt netraucēs rimto un mierīgo zemo debesu karaļvalsts virzību uz priekšu. Ja nu vienīgi tikai īpašos apstākļos un maz ticamos gadījumos…
Ļoti senos laikos bija tāds Kašpirovskis. Tā kā šarlatāns, kā burvis, kā dziednieks. Deviņdesmito gadu sākuma juceklī viņam pat atļāva ar saviem penteriem uzstāties lielajā Maskavas televīzijā. Arī Bundžu Jānis, ciniski smīnot, nosēdās paņirgāties…un aizmiga, pamostoties pēdējo teikumu noskaņās - ka viss būs labi un mierīgi.
Diezgan dīvaini, bet arī vakarrīta Premjera uzstāšanās beigu daļā neapturami nāca snaudiens. Tā arī nu nemaz vairs nevarēja saprast, ko tad lielais vīrs domā par Satversmes preambulu. Varēja sadzirdēt tikai universālo nomierinošo noslēguma frāzi - visumā pozitīvi…
Vēl kaut kas bija par eiro. Varbūt Jūs atceraties?
Viena cilvēka aizsnaušanās uz ķeblīša pie televizora neko lielu nenozīmē. Cita lieta, ja somnambuliskais miega aicinājums pārņem tiešraides studijā.
Tādēļ tik saprotama bija programmas vadītājas šarmantās Kristīnes atvieglojuma nopūta, sakot burvju vārdiņus - paldies par sarunu un jauku dienu.
Paldies par sarunu.
Jauku dienu.